Tā kā personas izglītību apliecinošs dokuments nav dokuments ar arhīva vērtību (Ministru kabineta 2018. gada 13. novembra noteikumu Nr. 690 “Noteikumi par personas darba vai dienesta gaitu un izglītību apliecinošiem dokumentiem, kuriem ir arhīviska vērtība, un to glabāšanas termiņiem” izpratnē), tad minētā dokumenta (apliecības) īpašnieks ir darbinieks. Apstāklis, ka darba devējs ir apmaksājis darbinieka izglītošanu (kvalifikācijas celšanu u.tml.), ir izskatāms Darba likuma 96. pantā noteiktajā kārtībā un noslēgtā darba līguma kontekstā.

Bez šaubām darba devējam, kas ir apmaksājis izdevumus saistībā ar darbinieka kvalifikācijas celšanu, ir tiesības pieprasīt darbiniekam uzrādīt šādu apliecību, kā arī reģistrēt savās informācijas sistēmās datus no šī dokumenta, jo minētais ir apliecinājums darba devēja izdevumu izlietošanas pamatotībai.

Darba devējam, veicot ierakstus savās informācijas sistēmās, ir jāvērtē darbinieka apstrādājamo personas datu apjoms. Pirmšķietami secināms, ka kopiju izdarīšana no dokumenta (kas satur jautājumā norādīto datu apjomu) un šīs kopijas glabāšana būs pārmērīga datu apstrāde. Darba devējs kā datu apstrādes pārzinis ir atbildīgs par Vispārīgās datu aizsardzības regulas 2016/679 normu ievērošanu, t.sk. datu apstrādes minimizēšanas jautājumā.

Kā jau tika norādīts iepriekš, dokumenta īpašnieks ir darbinieks un arī izbeidzot darba attiecības šī dokumenta oriģināls paliek darbinieka rīcībā. Jautājums attiecībā uz apmācību izdevumu atlīdzināšanu darba devējam ir skatāms kontekstā ar Darba likuma 96. pantu un dokumentu īpašumtiesību jautājums un iespējamās darba devēja atprasījuma tiesības savstarpēji nav saistīti.