Labdien! Esmu bērna māte un veicu ikdienas aprūpi bērnam, ar kura tēvu nedzīvoju kopā jau pirms bērna dzimšanas, bet tēvam ar tiesas spriedumu ir noteikts katru otro nedēļas nogali sestdienās un svētdienās paņemt bērnu no dzīvesvietas no plkst. 12.00 līdz 18.00 bez nakšņošanas. Bērns, kuram ir nepilni divi gadi, labprātīgi pie tēva nevēlas doties. Raud, spiedz, sit tēvam, kad viņš ar varu, ignorējot bērna emocijas, to liek savā auto un piesprādzē auto sēdeklītī. Tēvs pamato, ka viņam ir tiesas lēmums, līdz ar to viņš drīkst šādi rīkoties. Ogres novada bāriņtiesa atbalsta šādu tēva rīcību, proti, ka tēvs ved prom savā auto raudošu bērnu un noraida mātes argumentus (jau ieraugot tēva auto, bērns nevēlas nekur doties, viņam sākas panika), pievienojot bildes, video, rakstiskas sūdzības par šīm situācijām. Viņš arī ignorē policijas sūtītās izziņas par izsaukumu, kuru rakstījusi māte, lai aizstāvētu bērnu no emocionālās vardarbības. Beigās tēvs labprātīgi piekrīt izbeigt saskarsmi, bet bāriņtiesai paziņo, ka bērns viņam nemaz netika iedots. Bāriņtiesa draud atņemt aizgādības tiesības, ja neļaušu tēvam vest prom bērnu, jo tādējādi nepildu tiesas lēmumu par saskarsmi (saskarsme nav notikusi trīs reizes bērna histēriskās raudāšanas, bļaušanas, spiegšanas dēļ, kā arī tēvs nevēlas ar bērnu palikt kopā viņa dzīvesvietā vai meklēt citu alternatīvu). Māte tēvam piedāvā veidot saskarsmi pakāpeniski, izmantojot arī citas dienas, vest bērnu pie ārstiem, lai viņš pierastu, jo nekad ar tēvu nav dzīvojis vienā mājsaimniecībā un viņš ir tam praktiski svešs cilvēks. Tēvs ignorē šādus piedāvājumus, kas nav iekļauti tiesas lēmumā (bāriņtiesa arī nereaģē, ka māte nāk pretī, piedāvājot citas alternatīvas, lai bērns emocionāli netiktu traumēts un kopā ar tēvu justos droši). Pēc trīs nenotikušām saskarsmes reizēm saņēmu no bāriņtiesas paziņojumu par aizgādības tiesību atņemšanu. Kaut arī tēvam bija iespēja satikt bērnu citās dienās, bērns netika no tēva slēpts, dzīvojam Latvijā, labprātīgi piedāvāju tēvam veikt arī pārejas ikdienas funkcijas, ne tikai izklaidētāja funkciju brīvdienās. Māte tēvam neļauj veikt vardarbību pret bērnu. Konkrētajā gadījumā tā ir fiziska un emocionāla. Vai šāds bāriņtiesas lēmums ir godīgs? Vai pēc trim nenotikušām saskarsmes reizēm var lemt par šādu lēmumu, ja nav iesaistīti tiesu izpildītāji? Vai bērnam nav teikšanas? Vai tēvs ar varu drīkst bērnu likt mašīnā un vest prom, jo viņam ir tiesas lēmums par konkrētu laiku, nerēķinoties ar bērna emocijām un vēlmēm? Vai tā nav bērna diskriminācija un spīdzināšana? Viņš nespēj noformulēt pilnu un precīzu teikumu bāriņtiesas pārstāvēm, ka “es nevēlos braukt prom kopā ar savu tēvu”, bet savu nepatiku pauž raudot, bļaujot, sitot tēvam, kad tas viņu ņem rokās. Jau iepriekš pateicos par ieteikumiem un atbildi!