Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā paredzētais sociālās palīdzības mērķis ir sniegt materiālu atbalstu trūcīgām, maznodrošinātām un krīzes situācijā nonākušām ģimenēm (personām), lai nodrošinātu to pamatvajadzības un veicinātu darbspējīgo personu līdzdarbību savas situācijas uzlabošanā.

Jā, it īpaši mazās pašvaldībās daudzi nereti to redz – ir ģimenes, kas nopūlas, lai nodrošinātu iztiku, rūpējoties par bērniem, ir tādas, kas spēj izkārtot publiskos materiālos labumus pat šķietami nepavisam ne ļaunā situācijā.

Likumā ir noteikti sociālā darbinieka un karitatīvā sociālā darbinieka profesionālie uzdevumi, kā arī norādīts, ka, tos veicot, darbinieki ievēro sociālo darbinieku ētikas kodeksu, kuru apstiprina Latvijas Profesionālo sociālo un aprūpes darbinieku asociācija.

Sociālo darbinieku ētikas kodeksā viens no šiem principiem ir – ievērot privātās dzīves, konfidencialitātes, kā arī informācijas atbildīgas izmantošanas principus. Jāpiebilst, ka šajā kodeksā akcentēta klienta informācijas aizsardzība vai neizpaušana.

Savukārt pašvaldības savos darbinieku ētikas kodeksos pievērš uzmanību arī visas sabiedrības interesēm, nosaka nodarbināto darbinieku profesionālās ētikas un uzvedības pamatprincipus, lai uzlabotu iestādes darba kultūru, kā arī vairotu sabiedrības uzticību sociālajam dienestam un pašvaldībai kopumā. Piemēram, kādas pašvaldības sociālo darbinieku ētikas kodeksā rakstīts: Darbinieki pilda savus pienākumus, veicinot sabiedrības uzticību Sociālajam dienestam, atturas no darbībām, kas varētu negatīvi ietekmēt Sociālā dienesta autoritāti un mazināt sabiedrības uzticēšanos tā darbībai. Darbinieks amata stāvokli un informāciju, kas iegūta, pildot amata pienākumus, izmanto tikai sabiedrības labā.

Situācija, kad informācijas sniedzējam jājūtas vainīgam, ka viņš vērsis uzmanību uz nodokļu maksātāju naudas, iespējams, nepamatotu piešķiršanu, šķiet, būtu neiedomājama Skandināvijas valstīs, kuras mēs apskaužam kā turīgas un sociāli taisnīgas. Arī citās Eiropas valstīs ir likumi, kuros ziņošanas pienākums ir par visām pretlikumīgajām darbībām, ko cilvēki novēro.

Iesniegumu likuma 9. panta (Informācijas izpaušanas ierobežojumi) pirmajā daļā ir noteikts  aizliegums  bez  iesnieguma  iesniedzēja piekrišanas izpaust informāciju, kas atklāj viņa identitāti, izņemot gadījumu, kad iestādei saskaņā ar likumu šāda informācija ir jāizpauž. Līdzīga norma ietverta arī Administratīvā procesa likuma 54. panta otrajā daļā: informāciju, kas atklāj tās personas identitāti, kura ziņojusi par tiesībpārkāpumu, var sniegt tikai ar šīs personas piekrišanu, izņemot tiesību normās noteiktos gadījumus.