Atbilstoši Civillikuma 389. panta otrajai daļai mantojuma atstājējs savu gribu var izteikt testamentā vai mantojuma līgumā.

Svarīgi zināt, ka līgumiskai mantojuma tiesībai ir priekšroka pret testamentāro, un kā pirmajai, tā otrajai ir priekšroka pret likumisko; visi trīs mantojuma tiesību veidi var pastāvēt kopīgi.

Ar testamentu mantojuma atstājējs var izlemt savu mantas vai mantas daļas, atsevišķu lietu vai tiesību pāreju sev izvēlētai personai, tai skaitā mazbērnam, pēc savas nāves (Civillikuma 422. pants).

Tomēr būtiski atcerēties, ka Civillikums paredz arī neatņemamās daļas tiesīgos. Tie ir laulātie un lejupējie (bērni, mazbērni u.tml.), bet, ja lejupējo nav, tad tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki) atbilstoši Civillikuma 423. pantam.

Saskaņā ar Civillikuma 405. pantu zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Pastāv divu veidu testamentu formas – publiska un privāta. Abas formas ir vienāda spēka, tomēr par drošāku uzskata publisku testamentu. Publisks testaments taisāms pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā. Publiska testamenta taisīšanas laikā zvērināts notārs pārliecinās par mantojuma atstājēja identitāti, izteikto gribu un to ietver testamenta saturā. Pēc testamenta sastādīšanas tas tiek ierakstīts publisko testamentu reģistrā. Publisks testaments atzīts par sevišķi drošu, jo tā spēku nevar apstrīdēt, bet tikai var celt viltojuma prasību.