Klasiski šādos gadījumos uztura ņēmējs paliek dzīvot savā īpašumā, un tādā gadījumā zemesgrāmatā tiek ierakstīta dzīvokļa tiesība. Tas nozīmē, ka uztura ņēmēju nevar izlikt no dzīvojamās telpas, garantējot dzīvošanu īpašumā visa mūža garumā. Lai īpašuma tiesība būtu spēkā pret trešajām personām, tā ierakstāma zemesgrāmatā, jo ir notikusi īpašumtiesību pāreja uz uzturlīguma pamata, nostiprināta dzīvokļa tiesība bijušajam īpašniekam un bijušā īpašnieka labā nostiprināta ķīlas tiesība. Tas nozīmē, ka šo īpašumu nevar pārdot bez uztura ņēmēja piekrišanas.

Civillikuma 2096. pantā ir noteikts, ka ar uztura līgumu viena puse nodod otrai naudā vai graudā kādu mantisku vērtību, par ko otrā tai dod uzturu, kamēr uztura ņēmējs dzīvo, ja vien par šā pienākuma ilgumu nav norunāts citādi. Uztura līgums ir savdabīgs atsavinājuma līgums, kura rezultātā ne tikai mainās atsavināmās mantas īpašnieks, bet rodas arī ilgstoši pildāma uztura došanas (alimentācijas) saistība (Civillikuma komentāri: Ceturtā daļa. Saistību tiesības, autoru kolektīvs prof. K. Torgāna vispārīgā zinātniskā redakcijā, Rīga, “Mans īpašums”, 2000, 456. lpp.). Saskaņā ar Civillikuma 2100. pantu, ja uztura devējam nodod nekustamo īpašumu, tad zemes grāmatās ierakstāma uztura saņēmēja labā ķīlas tiesība uztura vērtībā.

Atbilstoši Civillikuma 89. pantam katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu. Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Saskaņā ar Civillikuma 91. pantu katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir:

1) manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu;

2) priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā;

3) manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā;

4) laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām;

5) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.–4.) punktos minētā manta.

Tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes grāmatās. Ja zemesgrāmatā ieraksta par atsevišķu mantu nav, tad rezumējams, ka manta ir laulāto kopīga manta.