Atbilstoši Ārstniecības likuma 26. pantam ārstniecības personām un to darbībai ārstniecībā tiek izvirzītas vairākas prasības, tostarp attiecībā uz reģistrāciju ārstniecības personu reģistrā, sertifikāciju, kā arī noteiktu izglītības programmas apguvi.

Vienlaikus Ārstniecības likumā nav lieguma vai citu ierobežojumu, piemēram, personām, kuras sauktas pie kriminālatbildības vai sodītas, iegūt izglītību vai strādāt ārstniecības jomā. Iegūtajai ārstniecības izglītībai nepārprotami vienmēr dzīvē ir jēga un nozīme.

Lai kļūtu par mediķi, piemēram, ārstu, ir nepieciešama augstākā medicīniskā izglītība ārsta specialitātē. Mācību ilgums ir apmēram seši gadi. Lai patstāvīgi nodarbotos ar ārstniecību, pēc augstākās izglītības iestādes beigšanas ārsts piecus vai sešus gadus (atkarībā no specializācijas) mācās specialitātes, piemēram, ķirurģijas, rezidentūrā (posms starp pamatstudijām un patstāvīgu darbu). Nokārtojot rezidentūras beigu eksāmenu, ārsts iegūst sertifikātu specialitātē (piemēram, ķirurgs) un tiek reģistrēts ārstniecības personu reģistrā.

Ārsts var strādāt veselības aprūpes sistēmā vai arī kā pašnodarbināta persona. Ārsts var būt ārstniecības persona, zinātniski pētniecisku projektu veicējs, ārstniecības iestādes vai struktūrvienības vadītājs, pedagogs medicīnas izglītības iestādē. Ārstam radniecīgās profesijas ir ģimenes ārsts, homeopāts, uztura speciālists, pediatrs, zobārsts. Pēc vidusskolas absolvēšanas ārstniecību ir iespēja studēt vairākās augstākās izglītības iestādēs, piemēram, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, izvēloties Ārstniecības nodaļu. Sīkāka informācija par studiju programmām ir pieejama LU mājaslapā (www.lu.lv) vai Rīgas Stradiņa universitātē, izvēloties Medicīnas fakultāti. Sīkāka informācija pieejama RSU mājaslapā: www.rsu.lv.