Galvenokārt – mantojumam vispirms ir jāpiesakās, jāpieņem, arī lai apstrīdētu testamentu un/vai dāvinājuma līgumu un izprasītu neatņemamo daļu. Mirušā bērni vienmēr varēs pretendēt uz mantojumu – iesniegt notāram mantošanas iesniegumu par mantojuma pieņemšanu. Iesniegt mantojuma iesniegumu var jebkurš radinieks, bet atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks.

Izmaksāt mantiniekiem viņu pieprasītās summas bez notāra un dokumentu sakārtošanas noteikti nebūtu ieteicams.

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (skatīt Civillikuma 424. un 425. pantu). Lai aprēķinātu, kāda ir neatņemamā daļa, nepieciešams aprēķinos iekļaut visus likumiskos mantiniekus, bet, lai uzzinātu, vai dāvinājuma līgums ietekmē neatņemamās daļas tiesīgos, ir jāzina arī tas, vai vecmammai piederēja vēl kāda cita manta, kura var nodrošināt neatņemamās daļas tiesīgā daļu. Tikai tad, ja atdāvinātais īpašums ir tik vērtīgs, ka pārējais mantojums nenodrošina pat neatņemamo daļu neatraidāmajiem mantiniekiem, var rasties strīds par neatņemamās daļas izprasīšanu.

Dāvinājuma līgumā fiksētajai “summai” jeb vērtībai juridiski nav nekādas nozīmes: dāvinājuma līgums ir bezatlīdzības līgums, un līgumā ierakstītā mantas vērtība nekādā veidā nenosaka dāvinātā priekšmeta patieso vērtību. Tiesu praksē ir secināts, ka atbilstoši Civillikuma 1922. panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības dāvinātāja nāves brīdī. Līdz ar to, aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem vērā īpašuma faktiskā vērtība dāvināšanas brīdī.