Detektīvdarbību Latvijas Republikā regulē Detektīvdarbības likums (turpmāk – likums). Likuma 10. pants paredz detektīvam vairākas tiesības, tostarp veikt maskētu (slēptu) personas aptauju par klientu interesējošajiem faktiem un lietas vai notikuma apstākļiem, kā arī veikt personu, lietu un to kustības atklātu vai maskētu (slēptu) novērošanu un izsekošanu. Protams, lai persona būtu tiesīga veikt detektīvdarbības pakalpojumus, tai ir noteiktajā kārtībā jāsaņem speciālā atļauja (licence) detektīvdarbības veikšanai vai sertifikāts detektīvdarbības veikšanai.

Veicot detektīvdarbību, detektīvs ir tiesīgs, pamatojoties uz 10. panta otro daļu, izmantot videoierakstus, audioierakstus un fotouzņēmumus, kā arī citus tehniskos līdzekļus, ja tas neapdraud cilvēku dzīvību vai veselību, apkārtējo vidi un konkrētajos apstākļos nav aizliegts ar likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Atbilstoši likuma 11. pantam, veicot detektīvdarbību, ir aizliegts radīt personām fizisku, morālu vai materiālu kaitējumu, apdraudēt cilvēku dzīvību un veselību, kā arī apkārtējo vidi, lietot vai draudēt lietot fiziskās ietekmēšanas līdzekļus, pamudināt personas uz noziedzīgu rīcību.

Detektīvsabiedrībai un detektīvam ir aizliegts bez klienta piekrišanas izpaust informāciju, kas iegūta, pildot savus pienākumus, izņemot šā likuma 10. panta trešajā daļā un citos likumos noteiktos gadījumus.

Detektīvdarbībā ir jāievēro Fizisko personu datu apstrādes likums, arī Vispārīgā datu aizsardzības regula.

Tas nozīmē: lai personu datu, tostarp sarunas ieraksta, apstrāde būtu likumīga, nepieciešams vismaz viens no tiesiskajiem pamatojumiem, kas minēti Vispārīgās datu aizsardzības regulas 6. panta 1. punktā:

• datu subjekta piekrišana;
• līguma izpilde;
• juridisks pienākums;
• sabiedrības intereses;
• vitālo interešu aizsardzība;
• leģitīmo interešu ievērošana.

Būtiski, ka Vispārīgās datu aizsardzības regulas noteikumus nepiemēro tādai personas datu apstrādei, kuru fiziska persona veic tikai personiskām vai mājsaimniecības vajadzībām, ar nosacījumu, ka tā nav saistīta ar profesionālu vai komerciālu darbību (regulas 2. panta otrā punkta “c” apakšpunkts). Ja sarunas ierakstu nav domāts izpaust kādam citam, tad to drīkst veikt.

Savukārt, ja ieraksts tiek veikts, lai iegūtu pierādījumus, piemēram, civilprocesā vai veicot profesionālu vai komerciālu darbību, tad tas pārsniedz personas datu apstrādi personiskām vai mājsaimnieciskām vajadzībām. Tātad ir nepieciešams vismaz viens no sešiem iepriekšminētajiem tiesiskajiem pamatojumiem. 

Atbilstoši regulai persona, kuras saruna tiek ierakstīta, ir jāinformē par to, ka viņas dati tiek apstrādāti un kādam nolūkam tas tiek darīts (regulas 13. panta pirmais punkts). Vienlaikus Vispārīgā datu aizsardzības regula paredz izņēmumu, ka datu subjektu var neinformēt, ja informēšana varētu neļaut vai būtiski traucēt sasniegt apstrādes mērķus, piemēram, ja persona, zinot, ka saruna tiek ierakstīta, varētu uzvesties citādi un pierādījumi varētu netikt iegūti. Taču šī norma ir izņēmuma norma.

Tomēr ieraksta veicējam atbildīgi un rūpīgi jāizvērtē konkrētā situācija, piemēram, kāds ir datu subjekta statuss – vai tās nav personas, kuras varētu neapzināties savas rīcības sekas (piemēram, bērni) u. c.