Pašvaldībai, kuras teritorijā ir deklarētā personas dzīvesvieta, ir pienākums nodrošināt personai iespēju saņemt tās vajadzībām atbilstošus sociālos pakalpojumus un sociālo palīdzību. To nosaka Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums.

Līdz ar to arī pienākums novērtēt, vai ģimene ir tiesīga pretendēt uz pašvaldības sociālo palīdzību, t. i., novērtēt ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atbilstību trūcīgas ģimenes (personas) statusam, ir tai pašai pašvaldībai, kura pieņems lēmumu par pabalstu piešķiršanu vai nepiešķiršanu.

Dzīvesvietas deklarēšanas likuma mērķis ir panākt, lai ikviena persona būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti un pašvaldību.

Persona dzīvesvietu attiecīgajā adresē drīkst deklarēt, ja tiek izpildīts viens no Dzīvesvietas deklarēšanas likuma 3. pantā minētajiem nosacījumiem: 

• persona dzīvesvietā labprātīgi apmetusies ar tieši vai klusējot izteiktu nodomu tur dzīvot, un šajā dzīvesvietā tai ir tiesisks pamats dzīvot;
• personai ir tiesisks pamats apmesties uz dzīvi noteiktā nekustamā īpašumā, ja:
• tai pieder šis nekustamais īpašums;
• tai attiecībā uz nekustamo īpašumu ir noslēgts īres vai nomas līgums;
• īpašuma lietošanas tiesības tā ieguvusi uz laulības, radniecības, svainības vai cita likumiska vai līgumiska pamata.

Ja jums ir īres līgums, izīrētāja (šajā gadījumā dzīvokļa īpašnieka) aizliegums īrniekiem (šajā gadījumā jums) deklarēties īrētā dzīvokļa adresē ir prettiesisks. Proti, ja personas ir vienojušās par īres attiecībām, tad īrniekam automātiski ir tiesības deklarēt savu dzīvesvietu šajā adresē, jo tieši šajā adresē cilvēks ir sasniedzams.

Normatīvie akti īrniekiem nenosaka pienākumu saņemt īpašnieka piekrišanu, lai īrnieks deklarētos īrētajā dzīvoklī. Ja jums ir noslēgts īres līgums, tad jums ir tiesības deklarēt attiecīgās īrētās dzīvesvietas adresi un dzīvokļa īpašniekam nav tiesību aizliegt deklarēt dzīvesvietu izīrētajā adresē.

Turklāt dzīvesvietas deklarēšanas fakts pats par sevi nerada civiltiesiskas saistības, tas ir vajadzīgs, lai persona nepieciešamības gadījumā būtu sasniedzama valsts un pašvaldības institūcijām. 

Pašvaldības sociālajā dienestā varat pārrunāt, kā jums labāk rīkoties šajā situācijā.

Lai tiktu novērtēta ģimenes (personas) ienākumu un materiālā stāvokļa atbilstība trūcīgas ģimenes (personas) statusam, jāvēršas sociālajā dienestā ar rakstveida iesniegumu, jāaizpilda iztikas līdzekļu deklarācija, kas noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 299 par kārtību, kādā ģimene vai atsevišķi dzīvojoša persona tiek atzīta par trūcīgu.

Pašvaldības saistošajos noteikumos detalizētāk paskaidrots, kādos gadījumos iedzīvotājiem piešķir trūcīgā vai maznodrošinātā statusu. Tāpēc jāiepazīstas arī ar konkrētās pašvaldības noteikumiem.

Jāpiebilst, ka jebkurā gadījumā sociālās palīdzības saņēmējam ir pienākums līdzdarboties savas sociālās situācijas uzlabošanai. Šis pienākums attiecas uz darbspējīgajiem palīdzības saņēmējiem. No jūsu situācijas apraksta izriet, ka ģimenē ir pieci cilvēki (jūs, 2 bērni, bērna tēvs, vīramāte), bet ģimenei vienīgie oficiālie ienākumi ir bērnu pabalsti.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 37. pantā (“Sociālās palīdzības pabalstu piešķiršanas nosacījumi”) noteikts:

(1) Personai darbspējīgā vecumā, kura vēlas saņemt sociālās palīdzības pabalstu, izņemot pabalstu krīzes situācijā, un nestrādā (nav uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu “Par valsts sociālo apdrošināšanu”), jāreģistrējas Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbniekam, izņemot gadījumu, kad persona ir:

1) invaliditātes pensijas, vecuma pensijas vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta saņēmēja;

2) sieviete grūtniecības un dzemdību atvaļinājuma laikā, viens no bērna vecākiem vai cita persona bērna kopšanas periodā;

3) viens no bērna invalīda vecākiem, ja bērns nesaņem piemērotus aprūpes pakalpojumus;

4) persona vecumā no 15 gadiem, kura iegūst izglītību klātienē pamatizglītības, vispārējās vidējās vai profesionālās vidējās izglītības iestādē vai ir pilna laika studējošais augstskolā.

Likums arī paredz, ka sociālo palīdzību klientam sniedz, pamatojoties uz viņa materiālo resursu – ienākumu un īpašuma – novērtējumu, individuāli paredzot katra klienta līdzdarbību.