Diemžēl ar brīdi, kad atsavinājāt māju, noformējot to zemesgrāmatā uz bijušās sievas vārda, jūs ne tikai liedzāt iespēju saviem radiniekiem un kreditoriem pretendēt uz māju mantojuma ceļā, bet arī nodevāt īpašuma tiesības un pats neatgriezeniski zaudējāt tiesības rīkoties ar īpašumu.

Papildus, lai mācītos no kļūdām, norādu, ka likumiskā mantošanas kārtība izšķir četras mantinieku šķiras (Civillikuma 404. pants), pirmajā šķirā šajā gadījumā mantotu visi mantojuma atstājēja lejupējie (galvenokārt tie ir bērni) kopīgi ar pārdzīvojušo laulāto. Mantinieku šķiras izšķir kārtību, kādā radinieki var pretendēt uz mantojumu (Civillikuma 405. pants), ja pirmās šķiras mantinieki nepiesakās uz mantojumu vai atsakās no tā, tikai tad uz mantojumu var pretendēt nākamās šķiras mantinieki. Tas nozīmē, ka jūsu bērns nevienu brīdi nevarēja nonākt situācijā, kurā tam atņemtu mājas citi (otrās, trešās vai ceturtās šķiras) jūsu mantinieki.

Iepriekš minēto iemeslu dēļ nekad nevajag pārrakstīt māju vai citu īpašumu sievai tikai šādu apsvērumu dēļ. Neloģiski šķiet arī tas, ka atdevāt māju toreizējai sievai, nevis pašam bērnam, kuram arī var piederēt māja. Turklāt, ja vēlējāties veicināt īpašuma nonākšanu bērna rokās tikai pēc jūsu nāves, tad vajadzēja taisīt testamentu. Ar testamentu varētu novēlēt visu māju bērnam, tad testamentu varētu apstrīdēt neatņemamās daļas tiesīgie, bet aprakstītajā gadījumā vienīgais neatņemamās daļas tiesīgais ir sieva, kura kļūtu par vienīgo personu, kam būtu iespēja tiesvedības ceļā atņemt bērnam 25% no īpašuma.