Uz jūsu jautājumu nevaru precīzi atbildēt, jo gan pienākums maksāt uzturlīdzekļus, gan to apmērs, ja bērns ir sasniedzis pilngadību, ir atkarīgs no vairākiem apstākļiem. Likumdevējs nav precīzi noteicis, līdz cik gadu vecumam vecākam ir jānodrošina uzturlīdzekļi sava bērna uzturam. Atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdu par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa.

Tā kā likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā konstatēt, vai bērns spēj pats sevi apgādāt, Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secinājis: “Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, ja līdztekus mācībām bērns strādā un gūst ienākumus vai arī mācības pārtrauc, tad vecāks, kuram ir uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs uzturlīdzekļu apmēru samazināt vai izmaksu pārtraukt.

Tomēr jāņem vērā, ka minētajā lietā runa ir par situāciju, kad bērns ir vesels, darbspējīgs un turpina iegūt augstāko izglītību. Lai nebūtu tā, ka bērns gadiem ilgi turpina mācīties un pieprasīt uzturlīdzekļus, tiesa šajā gadījumā ir noteikusi robežu. Vienlaikus jūsu jautājumā ir kāds papildu aspekts, kas, iespējams, būtu jāņem vērā, vērtējot bērna spēju sevi apgādāt, proti, invaliditāte no bērnības.

Situācijas apraksts neļauj secināt, vai bērns spēj sevi pilnvērtīgi apgādāt. Gadījumā, ja bērns nespēj sevi apgādāt, vecākiem pienākums gādāt par bērnu saglabājas arī pēc pilngadības sasniegšanas. Ja rodas strīds par šo jautājumu, tas jāizšķir tiesā, kas izvērtēs, vai bērns var vai nevar sevi apgādāt konkrētajā situācijā. Tiesa ņemtu vērā, ka bērns ir apguvis profesiju un, iespējams, var strādāt algotu darbu.

Ir gadījumi, kad prasība piedzīt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam invalīdam tiek pamatota, atsaucoties uz likuma “Par valsts pensijām” 19. panta otrās daļas 1. punktu, kurā teikts: “Par darba nespējīgiem ģimenes locekļiem uzskatāmi bērni, kas ir jaunāki par 18 gadiem, kā arī bērni neatkarīgi no vecuma, ja viņi kļuvuši par invalīdiem pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas.”

Tas nozīmē, ka bērni, kuriem līdz 18 gadu vecumam ir bijusi noteikta invaliditāte, apgādnieka zaudējuma gadījumā pensiju var saņemt jebkurā vecumā un visu savu atlikušo mūžu, ja viņiem saglabājas un ir noteikta invaliditātes grupa. No minētā izriet, ka vecākiem ir pienākums gādāt par savu bērnu invalīdu arī pēc pilngadības sasniegšanas, ja invaliditātes dēļ viņš pats par sevi gādāt nespēj.