Fiziskās personas maksātnespējas procesu iedala divās daļās:

• bankrota procedūrā – tās laikā tiesas iecelts maksātnespējas procesa administrators pārdod visu parādniekam piederošo mantu, iegūto summu novirzot procesa izmaksu un kreditoru prasījumu segšanai;
• saistību dzēšanas procedūrā – tās laikā parādnieks katru mēnesi kreditoriem proporcionāli novirza saistību dzēšanas plānā paredzēto parādnieka ienākumu daļu.

Bankrota procedūras laikā fiziskajai personai ir šādi pienākumi:

• gūt ienākumus atbilstoši savām iespējām (arī saistību dzēšanas procedūrā);
• nodot administratoram savus naudas līdzekļus, ja tādi ir;
• rūpīgi glabāt un pārvaldīt savu mantu;
• sagatavot saistību dzēšanas plānu;
• sniegt administratora pieprasītās ziņas;
• segt izmaksas (arī saistību dzēšanas procedūrā);
• pēc administratora pieprasījuma nodot administratora pārvaldījumā savu un valdījumā vai turējumā esošo mantu (izņemot mantu, uz kuru nevar vērst piedziņu, mantu, kas būtiski nepieciešama ienākumu gūšanai, kā arī parādnieka turējumā esošo trešajām personām piederošo mantu);
• pildīt fiziskās personas saistību dzēšanas plānu un pēc administratora pieprasījuma sniegt informāciju par fiziskās personas saistību dzēšanas plāna izpildi.

Savukārt saistību dzēšanas laikā personai ir pienākums pēc iespējas lielāku daļu savu ienākumu novirzīt kreditoru prasījumu segšanai. Proti, ienākumu palielināšanās gadījumā palielināt maksājumus kreditoriem un demonstrēt viņiem savu labticību. Pretējā gadījumā personas rīcībā var konstatēt Maksātnespējas likumā noteikto pienākumu un labticības principa neievērošanu. Tas savukārt nozīmē, ka fiziskajai personai izbeigs maksātnespējas procesu, neatbrīvojot no saistībām.

Iepriekš LV portālam Maksātnespējas kontroles dienests (MKD) sniedza šādu piemēru:

“Ja persona darbā saņem piemaksu vai no radiniekiem dāvinājumā vai mantojumā saņem naudas līdzekļus vai cita veida mantu, personai ir pienākums proporcionāli palielināt maksājumus kreditoram.”

Saistību dzēšanas procedūrā fiziskajai personai ir noteiktas tiesības paturēt vismaz divas trešdaļas no ienākumiem, lai segtu savas uzturēšanas izmaksas. Ar minētajām izmaksām jāsaprot minimālās izmaksas, kas nepieciešamas personas un tās apgādībā esošo personu uzturēšanai.

Likumdevējs ir pieļāvis, ka persona var paturēt vairāk par divām trešdaļām, ja tas nepieciešams šo minimālo uzturēšanas izmaksu segšanai un vienlaikus ir veikti arī Maksātnespējas likumā un saistību dzēšanas plānā noteiktie maksājumi. Ar uzturēšanas izdevumiem nav saprotami tādi nelietderīgie izdevumi kā nesamērīgi dārga dzīvokļa īre, ceļojumi, restorāna apmeklējumi u. tml.