Atstumt no mantojuma var tikai ar rīkojumā nāves gadījumam izteiktu gribu, kā tas ir noteikts Civillikuma 427. pantā. Rīkojumu nāves gadījumam izdod persona pati par savu nāves gadījumu, nevis trešā persona par citas personas nāves gadījumu, līdz ar to jums nav tiesības atstumt kādu no citas personas mantojuma un no mantojuma savu dēlu var atstumt vienīgi paši vecvecāki (un vienīgi Civillikuma 428. pantā norādītajos gadījumos).

Vecvecāku dēls vienmēr varēs pretendēt uz mantojumu – iesniegt notāram mantošanas iesniegumu par mantojuma pieņemšanu. Iesniegt mantojuma iesniegumu var jebkurš radinieks, bet atbilstoši Civillikuma 405. pantam zemākas šķiras mantinieks nemanto, ja savu gribu mantot izteicis kāds augstākas šķiras mantinieks. Tāpat vecvecāku dēls var iesniegt mantošanas iesniegumu par mantojuma pieņemšanu, pat ja viņš ir atstumts no mantojuma ar testamentu, piemēram, ja testamenta saturs nav zināms, bet ar testamentu mantojumā viss ir atstāts citām personām, tad šāds gadījums būtu pavisam iespējams. Turklāt mantojums vispirms ir jāpieņem, arī lai apstrīdētu testamentu un/vai dāvinājuma līgumu un izprasītu neatņemamo daļu.   

Neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma (skatīt Civillikuma 424. un 425. pantu). Lai aprēķinātu, kāda ir neatņemamā daļa, nepieciešams aprēķinos iekļaut visus likumiskos mantiniekus, bet, lai uzzinātu, vai dāvinājuma līgums ietekmē neatņemamās daļas tiesīgos, ir jāzina arī tas, vai vecvecākiem pieder vēl kāda cita manta, kura var nodrošināt neatņemamās daļas tiesīgā daļu. Tikai tad, ja atdāvinātais īpašums ir tik vērtīgs, ka pārējais mantojums nenodrošina pat neatņemamo daļu neatraidāmajiem mantiniekiem, var rasties strīds par neatņemamās daļas izprasīšanu.

Dāvinājuma līgumā fiksētajai “summai” jeb vērtībai juridiski nav nekādas nozīmes: dāvinājuma līgums ir bezatlīdzības līgums, un līgumā ierakstītā mantas vērtība nekādā veidā nenosaka dāvinātā priekšmeta patieso vērtību. Tiesu praksē ir secināts, ka atbilstoši Civillikuma 1922. panta otrajai daļai neatraidāmā mantinieka neatņemamā daļa aprēķināma no dāvinātāja mantas stāvokļa dāvināšanas laikā, nevis no atsavinātās mantas sastāva un vērtības dāvinātāja nāves brīdī. Līdz ar to, aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem vērā īpašuma faktiskā vērtība dāvināšanas brīdī.