Tiesiskās attiecības, kas izriet no darba līguma, atšķiras (nodokļu jomā) no tiesiskajām attiecībām uzņēmuma līguma gadījumā.

Darba devējam saskaņā ar Darba likuma 71. punktu ir pienākums ieturēt no darbiniekam izmaksājamām summā visus nodokļus, ko paredz speciālie normatīvie akti. Izmaksājot darba samaksu, darba devējs izsniedz darba samaksas aprēķinu, kurā norādīta izmaksātā darba samaksa, ieturētie nodokļi un veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, kā arī nostrādātās stundas, tajā skaitā virsstundas, nakts laikā un svētku dienās nostrādātās stundas. Pēc darbinieka pieprasījuma darba devējam ir pienākums šo aprēķinu izskaidrot.

Savukārt uzņēmuma līguma gadījumā, ja tas noslēgts ar pašnodarbināto personu (reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs), pašnodarbinātais patstāvīgi veic visu nodokļu nomaksu, kā arī patstāvīgi veic valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas saskaņā ar normatīvo aktu prasībām.

Uzņēmuma līguma definējums atrodams Civillikuma 2212. pantā, t. i., ar uzņēmuma līgumu viena puse uzņemas otrai par zināmu atlīdzību ar saviem darba rīkiem un ierīcēm izpildīt kādu pasūtījumu, izgatavot kādu lietu vai izvest galā kādu pasākumu.

Savukārt līguma jēdziens definēts Civillikuma 1511. pantā:  līgums plašākā nozīmē ir ikkatra vairāku personu savstarpēja vienošanās par kādu tiesisku attiecību nodibināšanu, pārgrozīšanu vai izbeigšanu. Līgums šaurākā, šeit pieņemtajā nozīmē ir vairāku personu savstarpējs ar vienošanos pamatots gribas izteikums, kura mērķis ir nodibināt saistību tiesību (1401. pants).

Ņemot vērā jautājuma būtību, darba līgums pušu starpā tika izbeigts un tika noslēgts jauns līgums – uzņēmuma līgums. Tas nozīmē, ka puses uzņēmuma līguma slēgšanas brīdī vienojās par izpildāmā darba apjomu un cenu. Jaunās pielīgtās summas apmērs nav aprobežots, un līgumā pielīgtā atlīdzība ir pušu vienošanās rezultāts.

Proti, puses, vienojoties par atlīdzību, ir tiesīgas to noteikt, ietverot sociālās apdrošināšanas iemaksas, kuras pašnodarbinātais patstāvīgi nomaksā.