Nezinot konkrētās situācijas apstākļus, kā arī to, uz kāda pamata bērna māte neļauj otram vecākam pilnvērtīgi īstenot saskarsmes tiesības ar bērnu, nav iespējams precīzi atbildēt. Tāpēc sniedzam vispārīgu informāciju par to, kādas tiesības bērna tēvam paredz likums situācijā, kad vecāki ir šķīrušies un bērns dzīvo pie mātes.

Civillikuma 177. panta pirmajā daļā ir noteikts, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo kopā vai ne, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki šķiras, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas vecāks, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, ja, pamatojoties uz vecāku (notariāli apstiprinātu) vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet tikai palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu, piemēram, pieņemt lēmumus par dzīvesvietu, ārstniecību, izglītību. 

No minētā izriet – ja vecāki nav vienojušies vai tiesa nav noteikusi atsevišķu aizgādību bērna mātei, bērna tēvam ir tādas pašas tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz bērnu. Savukārt, ja izveidojas šādas situācijas, ka vecākiem ir strīds par bērna aizgādību, viņi nespēj savstarpēji vienoties, pie kura no vecākiem bērns dzīvos vai pavadīs brīvo laiku, šis jautājums ir jārisina tiesā, vienai no pusēm ceļot prasību par atsevišķas aizgādības vai bērna dzīvesvietas noteikšanu pie attiecīgā vecāka, kā arī, ja nepieciešams, par turpmāko saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību.

Uzreiz jāmin, ka atsevišķas aizgādības noteikšana pati par sevi neietekmē otra vecāka tiesības uz saskarsmi ar bērnu.

Pirmkārt, tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar jebkuru no vecākiem (saskarsmes tiesība) piemīt pašam bērnam. Jebkurai personai, arī bērna mātei, ir pienākums atturēties no tādām darbībām, kas varētu negatīvi iespaidot bērna attiecības ar kādu no vecākiem, piemēram, tēvu. Tāpat katram vecākam ir pienākums un tiesības uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar bērnu. Šis noteikums piemērojams arī tad, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Tam vecākam, kurš nedzīvo kopā ar bērnu, ir tiesības saņemt ziņas par viņu, it īpaši ziņas par viņa attīstību, veselību, sekmēm mācībās, interesēm un sadzīves apstākļiem.

Kā minēts, strīda gadījumā kārtību, kādā var izmantot saskarsmes tiesību, nosaka tiesa, izprasot bāriņtiesas atzinumu. Civillikums paredz – nosakot saskarsmes tiesības izmantošanas kārtību, tiesa var noteikt, ka zināmu laika periodu (nedēļas nogales, brīvdienas skolā, vecāku atvaļinājuma laiku u. tml.) bērns pavada pie tā vecāka, pie kura viņš nedzīvo, vai arī viņu tikšanās laiku. Ja ir pamatotas bažas, ka vecāks varētu apdraudēt bērnu, tiesa, ciktāl tas atbilst bērna interesēm, saskarsmes tiesību var ierobežot, turklāt, ja nepieciešams, noteikt, ka ar bērnu drīkst tikties tikai saskarsmes personas klātbūtnē vai bāriņtiesas ieteiktā noteiktā vietā, vai noteikt pienākumu noteiktā laikā kopā ar bērnu ierasties bāriņtiesā. Tiesa var uz laiku arī atņemt saskarsmes tiesību, ja saskarsme kaitē bērna interesēm un kaitējums citādi nav novēršams.

Ja saskarsmes tiesību izmantošanas kārtību ir noteikusi tiesa, tās spriedumam ir likuma spēks, tas ir saistošs visām personām un par izvairīšanos to pildīt draud kriminālatbildība. Krimināllikuma 168. pants paredz, ka par izvairīšanos no tiesas vai bāriņtiesas nolēmuma, kas izriet no aizgādības, aprūpes vai saskarsmes tiesībām ar bērnu, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.