Saskaņā ar Civillikuma 1587. pantu tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.

Tas nozīmē, ka neviens līgums pats par sevi nevar tikt atzīts par spēkā neesošu (nederīgu). Jebkura līguma darbības izbeigšanai sākotnēji jāvērtē paša līguma nosacījumi. Savukārt, lai šādu līgumu atzītu par spēkā neesošu, nepieciešams likumīgā spēkā stājies tiesas nolēmums.

Kā tas izriet no jautājuma, Jūs apzinājāties noslēdzamā līguma dabu (apsaimniekošanas līguma) un, apzinoties, ka tas ir Jums neizdevīgs, noslēdzāt to ar mērķi reģistrēt īpašumtiesības atsevišķi uz sava vārda. Tādējādi Jums bija zināmi visi apstākļi un priekšnosacījumi līguma slēgšanai, kas nozīmē, ka nedz maldība, nedz gribas trūkums šādos apstākļos nevar būt par pamatu līguma atzīšanai par spēkā neesošu.

Jums bija tiesības atteikties iesaistīties šāda darījuma – apsaimniekošanas līguma – slēgšanā un vērsties pret GIKS ar patstāvīgu prasījumu tiesā par Jūsu īpašumtiesību atzīšanu un reģistrēšanu zemesgrāmatā.

Lai izprastu darījumā iesaistīto pušu tiesībspēju (slēgt šādu līgumu) un līguma priekšmetu, ir jāvērtē tiesiskās attiecības, kādās puses bija līdz īpašumtiesību maiņai (t. i., vai īpašumtiesību maiņa izslēdz iespēju šādu līgumu slēgt).

Mantiskie un morālā kaitējuma atlīdzināšanas prasījumi piesakāmi tiesā kopā ar prasību atzīt līgumu par spēkā neesošu. Lai izvērtētu prasību par morālā kaitējuma atlīdzināšanu, iesaku Jums iepazīties ar tiesu prakses apkopojumu “Morālā kaitējuma atlīdzināšanu civillietās”.