Atbilstoši Civillikuma 177. pantā noteiktajam līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vienlīdzīgas abu vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam).

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Vienlaikus Civillikuma 179. pantā ir noteikts vecāku pienākums samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Arī šis pienākums nebeidzas, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai abiem vecākiem. Līdz ar to tam no vecākiem, pie kā bērns ikdienā dzīvo, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no otra ikdienas aizgādības nodrošināšanai.

Jānorāda, ka kabatas nauda bērnam nav uzskatāma par uzturlīdzekļiem. Uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei, kas līdz bērna pilngadībai ir vecāku atbildība, tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu. Tāpēc uzturlīdzekļi ir nododami tā vecāka, kas īsteno ikdienas aizgādību, rīcībā. Plašāk LV portāla skaidrojumā par uzturlīdzekļiem, kabatas naudu un periodu skolēnu brīvlaikā.

Normatīvajos aktos nav precizēts, kā rīkoties, ja bērns dzīvo pārmaiņus pie abiem vecākiem. Taču, ja bērns vienādu laiku pavada gan pie tēva, gan mātes, var secināt, ka vecāki līdzvērtīgi piedalās bērna aprūpē un uzraudzībā un tādējādi īsteno savus Civillikumā noteiktos vecāka pienākumus. Ja abi vecāki savu iespēju robežās rūpējas par bērna vajadzībām, tostarp apģērbu, izglītību un citiem ar aizgādību saistītiem jautājumiem, mātei nav lielāku tiesību piedzīt uzturlīdzekļus no bērna tēva.

Tiesu praksē ir vairāki piemēri, kad uzturlīdzekļu piedziņas prasība tikusi noraidīta, jo lietas izskatīšanas gaitā noskaidrots, ka bērns pārmaiņus dzīvo pie katra no vecākiem un attiecīgajā laika posmā katrs no vecākiem nodrošina bērna uzturu (piemēram, lieta Nr. C28400215, Nr. C30383417). Šādā gadījumā tas, ka bērna mātei ir materiālas problēmas, nedod tiesības pieprasīt no otra vecāka papildu līdzekļus abu bērna uzturam, tostarp Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, par laiku, kad bērns dzīvo pie viņas. Vienlaikus jāuzsver, ka katrs gadījums ir atšķirīgs un, ja vienošanās nav iespējama, strīds jārisina tiesā.

Šī gada 26. aprīlī stājās spēkā grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā, kas paredz, ka gadījumā, kad vecāks ir lūdzis uzsākt valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksu administratīvā procesa kārtībā, Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija atsaka uzturlīdzekļu izmaksu no fonda, ja tiek konstatēts, ka starp vecākiem pastāv strīds par uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu (Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 11. panta piektās daļas 5. punkts). Likumprojekta anotācijā ir norādīts, ka fonda administrācija bieži saskaras ar līdzīgām situācijām, taču valsts pārvalde nevar risināt vecāku strīdus. Tie ir risināmi tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā.

Vienlaikus likumprojekta anotācijā ir uzsvērts, ka, lai atteiktu uzturlīdzekļu izmaksu no fonda, nebūs pietiekami tikai ar vecāka, no kura tiek lūgts piedzīt uzturlīdzekļus, iebildumu, ka vecāku starpā ir strīds par uzturlīdzekļiem. Vecākam šāds apgalvojums būs jāpierāda, un tikai gadījumos, kad fonda administrācija, izvērtējot iesniegtos pierādījumus, objektīvi nevarēs konstatēt, kurš no vecākiem veic bērna ikdienas aprūpi vai abi vecāki to dara vienlīdzīgi, uzturlīdzekļu izmaksa no fonda tiks atteikta un personai būs ceļama prasība tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu.

Tāpēc aicinām sazināties ar fonda administrāciju, izklāstīt situāciju un lūgt padomu, vai vēl ir iespējams iesniegt pierādījumus, kas apliecina, ka veicat bērna ikdienas aprūpi vienlīdzīgā apmērā kā bērna māte, un, ja nepieciešams, aizstāvēt savas tiesības tiesā, iepriekš konsultējoties ar ģimenes tiesībās specializējušos zvērinātu advokātu vai juristu.