Tā kā tiesas spriedumā ir noteikts, ka uzturlīdzekļi maksājami līdz bērna 18 gadu vecuma sasniegšanai, pienākums ar pilngadības iestāšanos automātiski beidzas.   

Vienlaikus pilngadīgajam bērnam vai bērna aizgādnim (otram vecākam), ja bērnam ierobežota rīcībspēja, ir tiesības vērsties tiesā, lai pieprasītu no jums uzturlīdzekļus. 

Šajā gadījumā jāņem vērā Civillikuma 179. pants, kas nosaka vecāku pienākumu uzturēt bērnu līdz brīdim, kad viņš pats var sevi apgādāt. Tiesu prakse (skat. Senāta 2008. gada 26. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-440/2008 un 2011. gada 23. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-1480/2011, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departamenta 2015. gada 20. novembra spriedumu lietā Nr. SKC-2885-15) attiecīgo normu interpretē tā, ka par nespējīgu sevi apgādāt uzskatāms bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem. 

Tātad tiesu prakse paredz, ka pēc pilngadības sasniegšanas bērns uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt situācijā, ja turpina mācības.  

Zvērināta advokāte un sertificēta mediatore Marta Urbāne, sniedzot atbildi e-konsultācijā “Vai pilngadīgam bērnam ar garīgās attīstības traucējumiem, kurš nemācās un nestrādā, jāmaksā uzturlīdzekļi”, norādījusi: lai uzturlīdzekļu maksāšana bērnam ar invaliditāti turpinātos pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, nepieciešams jauns prasījums tiesā, pievienojot pierādījumus par veselības stāvokli, objektīvu nespēju mācīties vai sevi uzturēt.