Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
LV portāla infografika
LV portāls, kā ierasts, gada nogalē informē par izmaiņām minimālo uzturlīdzekļu aprēķinā un izmaksām no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, šoreiz īpašu uzmanību pievēršot aktuālai tēmai tiem vecākiem, kuri ne tikai godprātīgi maksā uzturlīdzekļus, bet arī aktīvi iesaistās bērna aprūpē, piemēram, pavadot kopā daļu vasaras brīvlaika, pērkot ikdienā nepieciešamas lietas, izsniedzot kabatas naudu. Vai šādos gadījumos ir iespējams samazināt noteikto uzturlīdzekļu apmēru? Tas ir jautājums, kas LV portāla e-konsultāciju sadaļā tiek uzdots itin bieži.
Lai runātu par uzturlīdzekļu jautājumu dažādās dzīves situācijās, vispirms ir jāzina pats pamats, ko tad paredz normatīvais regulējums šajā jomā.
Proti, Civillikuma 179. panta pirmā daļa noteic abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt savu bērnu. Tam arī būtu jābūt pašsaprotamam – ka gan tētis, gan mamma nodrošina sava bērna attīstībai nepieciešamos dzīves apstākļus savu spēju un finansiālo iespēju robežās. Turklāt pienākums gādāt par bērna uzturēšanu neizbeidzas, ja bērns ir šķirts no ģimenes vai nedzīvo kopā ar vienu no vecākiem vai pat abiem vecākiem.
Civillikuma 178. panta otrajā daļā ir uzsvērts – ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Piemēram, ja bērns dzīvo pie mātes, vienalga – Latvijā vai kādā citā pasaules valstī, viņai ir tiesības saņemt arī uzturlīdzekļus no bērna tēva, lai tā nodrošinātu bērna ikdienas aprūpi.
Kā jau minēts, Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts vecāku pienākums gādāt par bērnu “samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli”. Tomēr, lai nepieļautu tādu situāciju, ka kāds no vecākiem otram paziņo – oficiāla darba un naudas viņam nav, tāpēc arī uzturlīdzekļus nemaksās, šī paša likuma panta piektā daļa paredz, ka valstī noteiktais minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir jānodrošina jebkurā gadījumā neatkarīgi no spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa.
Tas nozīmē, ka neviens vecāks nevar tikt atbrīvots no pienākuma nodrošināt katram savam bērnam vismaz uzturlīdzekļu minimumu. Neviens likums neparedz šo pienākumu atvieglot, ja ir piemeklējušas veselības, finansiālas vai citas dzīves grūtības. Līdz ar to neatkarīgi no dažādiem apstākļiem, tostarp bērnu skaita, kuri jāuztur, katra vecāka absolūts pienākums ir darīt visu nepieciešamo, lai gūtu ienākumus tādā apmērā, kas nodrošinātu katram savam bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu apmēru.
Minimālo uzturlīdzekļu apmēra aprēķināšanas kārtība ir noteikta Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēneša darba algu un bērna vecumu.
Tā kā 2019. gadā Ministru kabineta noteiktā minimālā darba alga valstī paliek 2018. gada līmenī, nemainās arī minimālais uzturlīdzekļu apmērs, un tas ir šāds:
Bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Aizgādība, kā noteikts Civillikuma 177. pantā, ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Savukārt rūpes par bērnu cita starpā nozīmē viņa aprūpi.
Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā ir sniegta plašāka definīcija, ko nozīmē bērna aprūpe, kuras īstenošanai ikdienā tad arī tiek prasīti uzturlīdzekļi. Atbilstoši tai bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, tai skaitā bērnudārzu, transporta u. c. izdevumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu bērna garīgo un fizisko attīstību, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses, un sagatavotu bērnu sabiedriski derīgam darbam.
Ņemot vērā, kādas ir aptuvenās izmaksas katrai no minētajām izdevumu pozīcijām, tiesu praksē pieņemts uzskatīt, ka uzturlīdzekļi minimālajā apmērā nodrošina tikai bērna pamatvajadzības. Piemēram, Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 norādīts, ka “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā”.
Nereti vecāku attiecības pēc šķiršanās raksturo savstarpēja neuzticēšanās. Tāpēc LV portālam bieži tiek uzdots jautājums – vai uzturlīdzekļus var maksāt bērna kontā, ja ir aizdomas, ka māte bērna uzturam pārskaitītos līdzekļus neizmanto tam paredzētajam mērķim?
Šāda rīcība būtu pretrunā normatīvajos aktos noteiktajam. Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna aprūpei, kas līdz bērna pilngadībai ir vecāku atbildība, tos nevar uzskatīt par bērna brīvo mantu. Tāpēc uzturlīdzekļi ir nododami tā vecāka, kas īsteno ikdienas aizgādību, rīcībā. Normatīvais regulējums neparedz uzturlīdzekļu maksātāja tiesības pieprasīt otram vecākam atskaiti par uzturlīdzekļu izlietojumu.
Savukārt, ja vecāka rocība atļauj, viņš var ieskaitīt bērna kontā papildu līdzekļus izlietošanai pēc bērna paša ieskatiem. Šāds papildu finansiāls atbalsts gan drīzāk uzskatāms par dāvanu, bērna kabatas naudu, nevis uzturlīdzekļiem bērna ikdienas aprūpes nodrošināšanai.
Situācijā, kad vecākam ir aizdomas, ka bērnam tomēr netiek nodrošināts uzturs, pienācīgs mājoklis, izglītība un veselības aprūpe, šis jautājums ir jārisina citādi, vēršoties bāriņtiesā.
Bet ko darīt laikā, kad bērns atrodas tā vecāka aprūpē, kam ikdienā ir pienākums maksāt uzturlīdzekļus? Piemēram, vasaras brīvlaikā bērns pavada vienu mēnesi pie tēva, kas ar bērna mammu pie notāra ir noslēdzis vienošanos par noteiktu ikmēneša uzturlīdzekļu maksājuma summu. “Vai ir likumīgi, ka par šo laiku bērna tēvs uzturlīdzekļus nemaksā? Kā rīkoties, ja bērna māte tam nepiekrīt?” vaicā kāds LV portāla lasītājs.
Šis nav vienkārši atbildams jautājums. Ja kādā ilgākā laika posmā bērna tēvs īsteno pilnīgu bērna aprūpi, kas ietver arī bērna uzturēšanu, nav pamata pieprasīt maksāt uzturlīdzekļus. Vienlaikus ir iespējams, ka šie uzturlīdzekļi bērna mātei ir ļoti vajadzīgi, lai iegādātos visu nepieciešamo nākamajam mācību gadam. Ir iespējams, ka daļa ikdienas izdevumu pozīciju tam vecākam, pie kura ikdienā dzīvo bērns, konkrētā vasaras mēneša laikā saglabājas. Piemēram, bērna telefona un interneta pieslēguma izmaksas, mājokļa īres izdevumi, bērnam regulāri nepieciešamo medikamentu iegāde u.c.
“Visos gadījumos jāatceras, ka pilnīgu precizitāti uzturlīdzekļu lietās nav iespējams nodrošināt, jo katru mēnesi gan bērna vajadzības, gan arī vecāku iespējas ir atšķirīgas. Ir mēneši, kad bērna izdevumi daudzkārt pārsniedz noteikto uzturlīdzekļu summu, un ir periodi, kad rodas uzturlīdzekļu ietaupījums,” secina zvērināta advokāte Dana Rone.
Jebkurā gadījumā noslēgtā vienošanās ir precīzi jāpilda. Pat ja ir mainījušies apstākļi, kas ietekmē uzturlīdzekļu apmēru, bērna tēvs nevar vienpersoniski no vienošanās atkāpties, jo tādā gadījumā veidosies nesamaksāto uzturlīdzekļu parāds.
“Vienmēr vislabākais risinājums ir vecākiem panākt vienošanos savstarpēju sarunu ceļā, taču tas ir iespējams tikai tad, ja tam piekrīt abas puses. Savstarpēji vienojoties, vecāki ir tiesīgi izvēlēties jaunu uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību, kā prioritāti izvirzot bērna intereses, labklājību un nākotni,” norāda zvērināta notāre Laila Lapiņa.
Konkrētu vienošanās punktu formulējumu var palīdzēt izstrādāt zvērināts notārs vai zvērināts advokāts pēc konsultēšanās ar pašiem vecākiem. “Vienošanās dokumentā varētu ierakstīt, piemēram, ka bērns no X līdz Y datumam katru vasaru pavada pie otra vecāka un par šo laika posmu šis vecāks nemaksā otram vecākam uzturlīdzekļus,” skaidro zvērināta advokāte.
“Jo precīzāk un detalizētāk tiks noteikts uzturlīdzekļu apmērs, tā aprēķināšanas un maksāšanas kārtība, jo mazāk būs interpretācijas iespēju un strīdu,” skaidro L. Lapiņa. “Zvērināts notārs sagatavos tieši tik “piņķerīgu” vienošanos, cik vecākiem būs nepieciešama, protams, ievērojot nosacījumu, ka tās noteikumi atbilst normatīvo aktu prasībām un iesaistīto pušu izteiktai gribai.”
Likumā nevar precīzi noteikt uzturlīdzekļu maksāšanas kārtību visās dzīves situācijās. Ja vecāki paši vienoties nespēj, strīdu izšķir tiesā. Piemēram, gadījumā, ja viena no pusēm noslēgto vienošanos nevēlas grozīt, otrs no vecākiem var celt prasību tiesā par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu tajā vasaras mēnesī, kad bērns uzturas pie viņa. “Parasti šādos gadījumos strīdu summas tomēr nav tik lielas, lai par to būtu vērts noslogot tiesu sistēmu,” secina D. Rone.
Diemžēl teju 40 tūkstošu vecāku vietā uzturlīdzekļus izmaksā no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Pērn, pieaugot minimālajai algai, par 13% pieauga arī minimālais uzturlīdzekļu apmērs, turklāt līdztekus tendencei palielināties to vecāku skaitam, kuri nepilda tiesas nolēmumu vai vienošanos par periodiskiem uzturlīdzekļu maksājumiem un uzturlīdzekļus nemaksā, ievērojami pieauga arī izmaksājamo valsts garantēto uzturlīdzekļu kopējais apjoms. Piemēram, 2018. gada novembrī no Uzturlīdzekļu garantiju fonda tika izmaksāti uzturlīdzekļi 38 415 bērnu uzturam 39 851 parādnieka vietā, sasniedzot kopējo summu 4,23 miljoni eiro vienā mēnesī, kas ir par 15% vairāk nekā gadu iepriekš.
Lai šajā situācijā nodrošinātu, ka valsts var turpināt izmaksāt uzturlīdzekļus visiem bērniem, kuri palikuši bez dzīvu vecāku apgādības, Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā tika noteikts pārejas periods, kas paredz valsts garantēto uzturlīdzekļu izmaksu veikt samazinātā apmērā.
Uzturlīdzekļi jaunajā apmērā par 2019. gada janvāri tiks izmaksāti 2019. gada februārī.
