Civillikuma 177. pants noteic, ka bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi dzimšanas apliecībā ierakstītie vecāki – gan māte, gan tēvs – uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, vienīgie likumiskie pārstāvji, kam ir tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

No Civillikuma 222.panta izriet, ka aizbildnis ir ieceļams tikai bez vecāku aizgādības palikušam bērnam.

Savukārt Bāriņtiesu likuma 26. pantā norādīts, ka bāriņtiesa lemj par aizbildnības nodibināšanu un aizbildņa iecelšanu bērnam, ja:

• bērna vecāki ir miruši vai izsludināti par mirušiem;
• bērna vecākiem ir pārtrauktas vai atņemtas aizgādības tiesības;
• bērna vecāki ir pazuduši un izsludināti meklēšanā;
• bērna vecāki slimības dēļ nespēj pienācīgi aprūpēt un uzraudzīt bērnu;
• abi bērna vecāki ir nepilngadīgi;
• radušās būtiskas domstarpības bērna un vecāku attiecībās;
• radušies citi neatliekami gadījumi (nodrošinot normatīvajos aktos noteikto prasību ievērošanu).

Tā kā jautājumā nav precizēts, kādu “personisko iemeslu” dēļ bērns būtu nododams vecmāmiņas aizbildnībā, nevar attiecīgi izdarīt secinājumus, vai šajā konkrētajā situācijā būtu piemērojams kāds no Bāriņtiesu likumā minētajiem apstākļiem.

Nereti bērna vecāki dodas peļņā uz citu valsti, bērnu atstājot vecvecāku aprūpē. Šādos gadījumos nav pamata iecelt aizbildni bērnam, jo vecāks var īstenot aizgādību ar trešās personas, šai gadījumā vecmāmiņas, starpniecību. Taču jāņem vērā, ka savas prombūtnes laikā ir jānodrošina aizgādības nepārtrauktība. Proti, vecāku pienākums ir novērst risku, ka neplānotas krīzes situācijā likumisko pārstāvju prombūtnes dēļ nav citas personas, kas būtu tiesīga pārstāvēt bērna intereses, piemēram, ārstniecības iestādē, skolā vai policijā.

Tas nozīmē: ja vecāki objektīvu un attaisnojošu iemeslu dēļ paši nespēj pārstāvēt bērnu, viņiem ir pienākums parūpēties ne tikai par to, kas viņu prombūtnes laikā īstenos bērna aprūpi, bet arī to, kas nodrošinās bērna pārstāvību personiskajās attiecībās, izsniedzot attiecīgu notariāli apstiprinātu pilnvaru. Pilnvaru sava nepilngadīgā bērna pārstāvībai var izdot jebkurš no vecākiem. Abu vecāku klātbūtne nav nepieciešama.

Vēršam uzmanību – ja bērnu ir nepieciešams nodot citas personas (vecmāmiņas) aprūpē uz laiku, kas ir ilgāks par trim mēnešiem, ir nepieciešams saņemt dzīvesvietas bāriņtiesas atzinumu, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt. To paredz Bērnu tiesību aizsardzības likuma 45.¹ pants.

Plašāks izklāsts pieejams LV portāla skaidrojumā Pilnvara bērna pārstāvībai vecāku prombūtnes laikā – ko der zināt?.

Atbildot uz jautājumu par uzturlīdzekļiem, jāuzsver, ka pienākums uzturēt savu bērnu saglabājas arī tad, ja vecāka aizgādības tiesības tiek pārtrauktas vai atņemtas. Piemēram, vecmāmiņai kā bērna aizbildnei būtu tiesības piedzīt uzturlīdzekļus bērna uzturam no viņa vecākiem, ja tie labprātīgi uzturu negādātu. Neatkarīgi no dzīves grūtībām, mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu katram no vecākiem ir neapstrīdams pienākums nodrošināt katram savam bērnam uzturlīdzekļus vismaz Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, kas attiecīgi ir 25% vai 30% no valstī noteiktās minimālās darba algas atkarībā no bērna vecuma. To paredz Civillikuma 179. panta piektā daļa.