Teorētiski likums šādu iespēju neizslēdz, jo Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam ir attiecināmi uz bērniem līdz 18 gadu vecumam. Pēc pilngadības sasniegšanas uzturlīdzekļi piedzenami atbilstoši Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteiktajam, ņemot vērā [abu] vecāku spējas un mantas stāvokli.

Nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, tiesai, izvērtējot lietā iekļautos pierādījumus kopsakarā ar pušu paskaidrojumiem, ir jānoskaidro uzturam nepieciešamā kopējā summa, lai vislabāk nodrošinātu bērna intereses. Tiesai ir jāizvērtē un jāsamēro konkrētas bērna vajadzības ar abu vecāku mantas stāvokli un spēju bērna uzturam, garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanai nepieciešamo summu nodrošināt.

Lai gan tas nozīmē, ka, izšķirot strīdu tiesā, uzturlīdzekļu apmērs pilngadīga bērna uzturam var tikt noteikts mazākā apmērā par Ministru kabineta noteikto minimālo apmēru, lielākoties tas tomēr ir ļoti tuvu tam vai pat krietni lielāks. Ir jābūt kādiem ļoti īpašiem apstākļiem, lai piedzīto uzturlīdzekļu apmērs pilngadīga bērna uzturam būtu ievērojami mazāks par valstī noteikto minimālo apmēru. Piemēram, vecāks ir darbnespējīgs.

Tomēr jānorāda, ka, ņemot vērā Civillikuma 177. panta ceturtajā daļā ietverto definīciju, ko nozīmē bērna uzturēšana, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiek ņemti vērā izdevumi par ēdienu, apģērbu, mājokli, veselības aprūpi, bērna kopšanu, izglītību un audzināšanu, tai skaitā garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšanu, pēc iespējas ievērojot bērna individualitāti, spējas un intereses. Tas nozīmē, ka bērna ikdienas izdevumos var tikt iekļauti ne tikai tēriņi par mājokli, pārtiku, apģērbu un medikamentiem, bet arī par higiēnas precēm, nepieciešamo izglītības apgūšanai, piemēram, mācību materiāli, dators, interneta pieslēgums, transporta izdevumi, tāpat ārpusskolas, piemēram, sporta, nodarbības, kas nepieciešamas fiziskajai attīstībai, u. tml. Ņemot vērā, kādas ir izmaksas katrai no minētajām izdevumu pozīcijām, tiesu praksē tiek pieņemts, ka uzturlīdzekļi minimālajā apmērā spēj nodrošināt tikai bērna pamatvajadzības, savukārt pieņemt, ka pilngadīgam bērnam tās būtu mazākas nekā nepilngadīgam, nav pamata.

Pie šādas atziņas ir nonācis arī likumdevējs Saeima, nosakot, ka bērniem, kuri pēc pilngadības sasniegšanas turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību, ir tiesības saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās algas, ja vecāks pats uzturlīdzekļus šādā apmērā labprātīgi nenodrošina.

Ja bērna tēvs ir gatavs mēģināt savu taisnību aizstāvēt tiesā, vēlams iepriekš konsultēties ar ģimenes tiesībās specializējušos advokātu, kurš, iepazīstoties ar konkrēto situāciju, varētu sniegt jau objektīvāku viedokli, vai šāds solis varētu izdoties un, kas ne mazāk svarīgi, atmaksāties. Jāņem vērā, ka tās būtu divas atsevišķas prasības pret katru no meitām.