Zvērināta advokāte Dana Rone norāda, ka, vērtējot situāciju vienkāršoti, varētu piekrist, ka gadījumā, ja viens bērns dzīvo pie viena vecāka, savukārt otrs – pie otra vecāka –, uzturlīdzekļus nemaksā neviens no vecākiem, tomēr šāds skatījums nav pareizs.   

“Pirmkārt, jānosaka, kādas ir katra bērna vajadzības, jo ne vienmēr tās ir identiskas. Līdz ar to viena bērna uzturēšanas izdevumi var būt augstāki, otra – zemāki. To var ietekmēt vairāki apstākļi, piemēram, viens bērns iet īpašos pulciņos, kuru izmaksas ir dārgākas, vai arī bērnam ir veselības problēmas, vai nepieciešams kas cits specifisks.

Otrkārt, nepieciešams novērtēt, kādas ir vecāku iespējas un mantas stāvoklis, jo Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts, ka vecāki maksā uzturlīdzekļus nevis vienādā apmērā, bet samērā ar savām spējām un mantas stāvokli. Tas nozīmē, ka vecāks, kurš ir vairāk turīgs, var maksāt lielākus uzturlīdzekļus, turpretī tas, kurš ir mazāk turīgs, maksā mazākus uzturlīdzekļus,” norāda zvērināta advokāte D. Rone.

Ja šāda situācija tiek caurskatīta tiesā, tad tiesa pārbauda pušu iesniegtos aprēķinus, tostarp pierādījumus par izdevumiem, un nosaka, vai viens otram patiešām nemaksā vai tomēr viens no vecākiem piešķir otram vecākam papildu finansējumu bērna uzturēšanai.

Vecāki par uzturlīdzekļu izmaksas apmēru var savstarpēji vienoties vai doties pie sertificēta mediatora (valsts apmaksā piecas mediācijas sesijas ģimenes strīdu gadījumā). Tomēr, ja jautājumu nav iespējams atrisināt mediācijā, jāceļ prasība tiesā, kur tiks novērtēta abu pušu situācija un lemts par to, vai kādam no vecākiem maksājami uzturlīdzekļi bērnam, kurš dzīvo pie otra vecāka.