Līdz 2002. gadam Civillikuma 179. pants paredzēja, ka bērnu apgādāšana līdz laikam, kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas stāvokli.

Saeima 2002. gada 12. decembrī pieņēma grozījumus Civillikumā, kas cita starpā papildināja 179. pantu un noteica, ka katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa ir pienākums bērnam nodrošināt minimālo uzturlīdzekļu apmēru, ko nosaka Ministru kabinets, ņemot vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu.

Jaunā regulējuma mērķis bija uzlikt vecākiem pienākumu nodrošināt katram bērnam vismaz minimālo uzturlīdzekļu summu neatkarīgi no mantiskā stāvokļa, lai nebūtu tā, ka vecāks attaisnojas ar naudas trūkumu un uzturlīdzekļus nemaksā vispār vai maksā ļoti mazā apmērā. Tāpat šāds regulējums atviegloja minimālā uzturlīdzekļu apjoma noteikšanu vecāku strīdu gadījumos.

Ņemot vērā likumā noteikto deleģējumu, tā laika Ministru kabinets izstrādāja un 2003. gada 1. jūlijā apstiprināja Ministru kabineta noteikumus Nr. 348 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam” (zaudēja spēku 2013. gada 1. janvārī).

Īpašu uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās sekretariāts publikācijā “Par uzturlīdzekļu apmēru bērnam” oficiālajā laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” skaidroja: “Ministru kabineta noteikumu [..] mērķis ir atbilstoši spēkā esošajām tiesību aktu normām noteikt minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu nodrošināt bērnam ir pienākums katram no vecākiem neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa. Minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kādu katram no vecākiem ir pienākums katru mēnesi nodrošināt katram no saviem bērniem no viņa piedzimšanas brīža līdz septiņu gadu vecuma sasniegšanai, tiek noteikts 25% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas. Savukārt minimālais uzturlīdzekļu apjoms, kuru katram no vecākiem ir pienākums katru mēnesi nodrošināt bērnam no septiņu gadu vecuma sasniegšanas dienas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, tiek noteikts 30% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas, jo skolas vecuma bērnu uzturēšanai sakarā ar izdevumiem mācību līdzekļu un mācību procesam nepieciešamā inventāra iegādei ir vajadzīgi lielāki līdzekļi.”

Kad 2013. gadā tika pieņemti jauni Ministru kabineta noteikumi Nr. 37 Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam, procentuālais apmērs – 25% un 30% no valstī noteiktās minimālās algas atkarībā no bērna vecuma – tika saglabāts.

Jau minētie 2002. gada 12. decembra grozījumi Civillikumā cita starpā papildināja 177. pantu, sniedzot plašāku definīciju tam, ko ietver bērna aprūpe un uzturs. Proti, 177. panta ceturtajā daļā ir noteikts, ka bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). 

Tas nozīmē, ka bērna uzturēšanas izdevumos iekļaujami izdevumi ne tikai par ēdienu un apģērbu, bet arī mājokli, higiēnas piederumiem, veselības aprūpi, izglītību, tai skaitā bērnudārzu, garīgai un fiziskai attīstībai nepieciešamām aktivitātēm, interešu izglītību, pulciņiem, transporta izdevumi utt. Ņemot vērā, kādas ir izmaksas katrai no minētajām izdevumu pozīcijām, uzturlīdzekļi minimālajā apmērā nodrošina tikai bērna pamatvajadzības. Tāpēc tiesu praksē lietās par uzturlīdzekļu piedziņu valstī noteiktajā minimālajā apmērā prasītāji ir atbrīvoti no pierādījumu iesniegšanas.

Taču, lai gan ir noteikts uzturlīdzekļu minimālais apmērs, likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo uzturlīdzekļu apmēru. Arvien ir spēkā Civillikuma 179. panta pirmā daļa, kas nosaka vecāku pienākumu uzturēt bērnu samērā ar viņu mantas stāvokli. Turklāt 2012. gada 29. novembra grozījumi Civillikumā papildina šo normu ar vārdiem – “samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu”.

Tas nozīmē – ja strīds par uzturlīdzekļiem tiek izšķirts tiesā, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiek ņemts vērā ne tikai personas mantiskais stāvoklis uz lietas izskatīšanas brīdi, bet arī personas faktiskās iespējas nopelnīt jeb darbspējas, kas ietver konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktus. Proti, ja bērna tēva finansiālais stāvoklis ir tāds, ka uzturlīdzekļus nav iespējams maksāt, viņa pienākums ir darīt visu iespējamo, lai to uzlabotu un tādējādi nodrošinātu vismaz sava bērna pamatvajadzības.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta 2012. gada 25. oktobra spriedumā lietā Nr. SKC-1391/2012 norādīts, ka “Ministru kabineta noteikumos noteiktā minimālā summa piedzenama tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekošā apmērā”.