Izdarot šādu secinājumu, nav ticis ņemts vērā, ka atbilstoši Civillikuma 261.pantam nepilngadīgajam nav rīcības spējas, tādēļ viņu visos tiesiskos darījumos pārstāv aizbildnis. Civillikuma 177. pantā noteikts, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Līdz ar to sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi uz aizgādības tiesību pamata ir tēvs un māte.

Aizgādība ir vienlīdzīgas abu vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle.

Civillikuma 178. pants paredz, ka kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās. Bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo. Jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību (un dzīvesvietas izvēle ir šāds jautājums), vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Ja strīds par bērna dzīvesvietas noteikšanu nonāk līdz bāriņtiesai, tās uzdevums ir izvērtēt, kāds risinājums atbilst vislabākajām bērna interesēm atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likuma 6.panta pirmajā daļā noteiktajam, kur teikts, ka tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

Tas nozīmē, ka bāriņtiesa vērtē abu vecāku dzīves apstākļus, psiholoģisko raksturojumu, motivāciju u.tml. jautājumus un pieņem lēmumu, kāds risinājums būtu atbilstošāks bērna interesēm.  Ja bērns ir vecumā, kurā spēj izteikt savas izjūtas un viedokli, tas tiek uzklausīts un ņemts vērā, taču jāsaprot, ka bērna tiesības un intereses ne vienmēr sakrīt ar paša bērna izpratni un vēlmēm. 

Piemēram, izplatīta situācija ir, ka bērna tēvs vairāk laika ar bērnu pavada brīvdienās, kad ir iespēja apmeklēt dažādas izklaides vietas, pavadīt laiku kopā, kamēr bērna māte bērnu aprūpē ikdienā, kas saistās ar dažādām rūpēm, mācībām skolā, mājasdarbiem, ārstu apmeklējumu, kas nav tik interesantas nodarbes, un bērns, loģiski, secina, ka dzīve pie otra vecāka ir labāka un interesantāka. Tāpēc šādas situācijas nav vērtējamas, ņemot vērā tikai bērnu viedokli.

Iespējams, noderīgu informāciju atradīsiet LV portāla skaidrojumā “Vecāku strīdi. Kad risināšanā iesaistās bāriņtiesa, kad tiesa”.