Likuma “Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 13. panta pirmās daļas 1. punkta a) apakšpunkts paredz, ka par nepilngadīga bērna uzturēšanu nodokļa atvieglojumi ir paredzēti vienam no apgādniekiem. Tā paša panta 3.¹ un 3.² daļā ir noteikti gadījumi, kad atvieglojumu piemēro konkrēti vienam no abiem vecākiem:

• Atvieglojumu par tāda nepilngadīga bērna uzturēšanu, par kuru tiek veikta uzturlīdzekļu izmaksa no Uzturlīdzekļu garantiju fonda (UGF), piemēro tam nodokļa maksātājam, kuram UGF administrācija izmaksā uzturlīdzekļus par šo bērnu.
• Atvieglojumu par nepilngadīga bērna uzturēšanu piemēro tam nodokļa maksātājam, kuram uz vecāku vienošanās vai tiesas nolēmuma pamata ir nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība.

Visos pārējos gadījumos atvieglojumu piemēro saskaņā ar vecāku vienošanos. Ja vecāki kopīgi īsteno aizgādību un savstarpēji nevar vienoties par to, kuram no viņiem pienākas atvieglojums par apgādībā esošu personu, atvieglojumu par apgādībā esošu personu piemēro tam nodokļu maksātājam – vecākam, kurš norādīts bāriņtiesas lēmuma par vecāku domstarpību izšķiršanu rezolutīvajā daļā.

No minētā izriet, ja bērna mātei nav nodibinātas atsevišķas aizgādības tiesības, Jums nav obligāts pienākums atteikties no nodokļu atvieglojumiem par apgādājamo par labu bērna mātei. Taču, ja pastāv strīds, Jums ir tiesības vērsties bāriņtiesā ar lūgumu pieņemt lēmumu, kuram no vecākiem piešķirt nodokļu atvieglojumus par apgādājamo.

Visbiežāk tomēr lēmums tiek pieņemts par labu tam vecākam, kurš īsteno bērnu ikdienas aprūpi un uzraudzību, proti, pie kura bērni dzīvo. Tiesu praksē, izšķirot šāda rakstura strīdus (piemēram, lieta Nr. C28323313), tiek pieņemts, ka atbilstoši dzīves novērojumiem tam vecākam, pie kura dzīvo nepilngadīgais bērns, ir objektīvi lielāki izdevumi bērna uzturēšanai nekā vecākam, pie kura bērns ikdienā nedzīvo. Attiecīgi arī lielāks atbalsts bērna uzturēšanā nepieciešams tam no vecākiem, pie kura bērns dzīvo.