Īpašuma atsavināšanas iespējas, ja zemesgrāmatā ir reģistrēta aizlieguma atzīme, ir jāsaskaņo ar banku. Viena pati hipotēka nebūtu šķērslis, bet, balstoties uz dzīvē gūtiem novērojumiem, liegumi tiek pielīgti aizdevuma un hipotēkas līgumos ar banku un reģistrēti zemesgrāmatā.

Civillikuma 1067. pants nosaka: “Īpašuma tiesība, kas pieder uz vienu un to pašu nedalītu lietu vairākām personām nevis reālās, bet tikai domājamās daļās, tā ka sadalīts vienīgi tiesību saturs, ir kopīpašuma tiesība.

Ja lieta pieder vairākām personām tādā kārtā, ka katrai no tām ir sava noteikta reāla daļa, tad tas nav kopīpašums šā panta izpratnē; šajā gadījumā katra daļa atzīstama par patstāvīgu veselu un par katra atsevišķa dalībnieka patstāvīgu īpašuma tiesības priekšmetu.”

Iespējams, jautātājs nedomāja kopīpašuma sadali, bet īpašuma reālo sadali, jo šādas mājas parasti nav tehniski dalāmas atsevišķos nekustamajos īpašumos (zeme ar ēku). Iespējams, jāapsver mājas sadale dzīvokļu īpašumos, ko nosaka Dzīvokļa īpašuma likuma 2. pants: “Dzīvokļa īpašums un tā sastāvs:

1. Dzīvokļa īpašums ir dzīvojamā mājā tiesiski nodalīts patstāvīgs nekustamais īpašums.
2. Dzīvokļa īpašums kā lietu kopība sastāv no atsevišķā īpašuma un attiecīgas kopīpašuma domājamās daļas. Dzīvokļa īpašuma sastāvā ietilpstošais atsevišķais īpašums un kopīpašuma domājamā daļa tiesiski nav atdalāmi.”

Mājas sadale dzīvokļu īpašumos ir kārtojama Valsts zemes dienestā (VZD), un tas, cik tas varētu aizņemt laika, jājautā VZD. Taču iesaku vispirms jautāt atļauju bankai, tad nolīgt arhitektu, kurš kārtos visas tehniskās lietas.

Taču teorētiski, kā nosaka Civillikums, var atsavināt domājamo daļu, nosakot lietošanas kārtību. Civillikuma 1070. pants paredz: “Kopējās lietas dalīta lietošana pielaižama tikai tad, kad šo lietu var dalīt, bet arī šajā gadījumā lietošana samērojama ar atsevišķo daļu lielumu.”

Tomēr jāatceras, ka Civillikums arī nosaka:

pants: “Rīkoties ar kopīpašuma priekšmetu, kā visumā, tā arī noteiktās atsevišķās daļās, drīkst tikai ar visu kopīpašnieku piekrišanu; bet, ja kāds no viņiem rīkojas atsevišķi, tad šī rīcība ne vien nav spēkā, bet arī uzliek pēdējam pienākumu atlīdzināt pārējiem zaudējumus, kas viņiem ar to nodarīti.”

1. pants: “Nevienu kopīpašnieku nevar piespiest palikt kopīpašumā, ja vien tā nodibināšanas noteikumi nerunā tam pretim; turpretim katrs kopīpašnieks var katrā laikā prasīt dalīšanu.”
2. pants: “Ja 1074. pantānorādītā dalīšanas gadījumā kopīpašnieki nevar vienoties par tās veidu, tad tiesa, raugoties pēc dalāmā priekšmeta īpašībām un lietas apstākļiem, vai nu piespriež katram no kopīpašniekiem reālas daļas, uzliekot, kad vajadzīgs, viena daļai zināmus servitūtus par labu otra daļai, vai atdod visu lietu vienam kopīpašniekam, ar pienākumu samaksāt pārējiem viņu daļas naudā, vai noteic lietu pārdot, izdalot ieņemto naudu kopīpašnieku starpā, vai arī izšķir jautājumu ar lozi, it īpaši tad, kad jāizšķir, kam no kopīpašniekiem paturēt sev pašu lietu un kas no viņiem apmierināms ar naudu.”

Taču ieteiktu labāk neveidot kopīpašumu, kas ir sēkla strīdiem un tiesu darbiem.