Līdz 2002./2003. mācību gadam skolēnus pārcēla no klases uz klasi un viņiem izsniedza apliecību par pamatizglītības ieguvi gandrīz ar jebkuriem gada un eksāmenu vērtējumiem, ja to pieprasīja bērna vecāki.

Ar 2003./2004. mācību gadu apliecību par pamatizglītību devītklasnieks varēja iegūt tikai tad, ja bija iegūts vērtējums visos mācību priekšmetos gadā un valsts pārbaudījumos un ne vairāk kā trīs no šiem vērtējumiem bija zemāki par 4 ballēm, pretējā gadījumā skolēnam tika izsniegta tikai liecība.

Sākotnēji Vispārējās izglītības likumā (14.07.1999.) noteiktais, ka bērna pārcelšana uz nākamo klasi vai atstāšana uz otru gadu ir saskaņojama ar bērna vecākiem un 10 ballu skalā arī 1, 2 vai 3 balles ir vērtējums, realitātē izvērtās tā, ka tika izsniegts pietiekami daudz pamatizglītības apliecību ar 5 līdz 8 vērtējumiem, kas bija zemāki par 4 ballēm, un šie jaunieši nebija spējīgi turpināt mācības ne vispārizglītojošās vidusskolās, ne profesionālajās izglītības iestādēs.

Četru gadu laikā tas noveda pie nepieciešamības grozīt Vispārējās izglītības likumu, nosakot, ka vecākus tikai informē par pārcelšanu vai atstāšanu uz otru gadu, kā arī apliecību par pamatizglītību neizsniedza, ja skolēnam bija vairāk nekā trīs vērtējumi zem 4 ballēm. Tas gan noveda pie otrgadnieku skaita pieauguma no 1,1% 2002./2003. mācību gadā līdz 2,6% 2006./2007. mācību gadā, bet stingrākas prasības arī sekmēja rūpīgāku mācību darbu.