Vietas, kur aizliegts smēķēt, ir uzskaitītas Tabakas izstrādājumu, augu smēķēšanas produktu, elektronisko smēķēšanas ierīču un to šķidrumu aprites likuma (Tabakas aprites likums) 10. panta otrajā daļā. Daudzdzīvokļu dzīvojamo ēku kāpņu telpās, gaiteņos un citās koplietošanas telpās (Tabakas aprites likuma 10. panta otrās daļas 6. punkts) ir aizliegts smēķēt jebkurā gadījumā neatkarīgi no tā, vai kādam ir vai nav iebildumu. Vienlaikus līdzīgā jautājumā par smēķēšanas ierobežojumiem Veselības ministrija vērsusi uzmanību tam, ka vieta pie ieejas daudzdzīvokļu ēkā ir uzskatāma par publisku vietu, līdz ar to uz smēķēšanu pie ieejas daudzdzīvokļu ēkā ir attiecināms Tabakas aprites likuma 10. panta otrās daļas 16. punkts, kas nosaka, ka ir aizliegts smēķēt jebkurā citā 10. pantā neminētā publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja šī persona pret to iebilst.

Lai gan Tabakas aprites likumā nav sniegta definīcija jēdzienam “publiska vieta”, tāda ir atrodama konkrētās pašvaldības saistošajos noteikumos, kas regulē sabiedrisko kārtību. Piemēram,

Rīgas domes saistošie noteikumi Nr.80 “Sabiedriskās kārtības noteikumi Rīgā” paredz, ka publiska vieta ir “jebkura vieta, kas neatkarīgi no tās faktiskās izmantošanas vai īpašuma formas kalpo sabiedrības kopējo vajadzību un interešu nodrošināšanai un par maksu vai bez maksas ir pieejama ikvienai fiziskajai personai, kura nav attiecīgās vietas īpašnieks, tiesiskais valdītājs, turētājs, algots darbinieks vai cita persona, kuras atrašanās attiecīgajā vietā ir saistīta ar darba pienākumu izpildi, pasākuma organizēšanu vai saskaņā ar uzņēmuma līgumu”.

Savukārt, lai skaidrotu latviešu valodas vārdus, kuriem nav sniegta definīcija normatīvajos aktos, tiesu praksē nereti atsaucas uz to gramatiski un jēdzieniski pareizu pielietojumu. Piemēram, atbilstoši latviešu valodas vārdnīcā “Tēzaurs” noteiktajam (www.tezaurs.lv) vārds “klātbūtne” ir saprotams kā dzīvas būtnes, priekšmeta, parādības esamība, pastāvēšana līdzās citām dzīvām būtnēm, priekšmetiem, parādībām (kur, kādā vietā, kādos apstākļos u. tml.).

Protams, var diskutēt par to, no kāda attālumā var runāt par “klātbūtni”. Taču jāatzīmē, ka demokrātiskas sabiedrības organizāciju nevar balstīt tikai uz pārlieku normatīvismu, skrupulozi izstrādātiem aizliegumiem, definīcijām un kontroli.  Likuma mērķis nevar pilnībā tikt sasniegts, ja sabiedrībā netiek cienīts un izprasts likuma gars, šajā gadījumā Tabakas aprites likuma 2. panta trešajā daļā noteiktie principi. Proti, ka smēķētājs respektē citu cilvēku tiesības dzīvot tīrā un labvēlīgā vidē, kas nav piesārņota ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu un augu smēķēšanas produktu dūmiem. Tāpat likums paredz, ka jebkurā situācijā cilvēka tiesības elpot tīru un labvēlīgu gaisu, kas nav piesārņots ar smēķēšanai paredzētu tabakas izstrādājumu dūmiem, kā arī tiesības uz nepaaugstinātu smēķēšanas (tajā skaitā tabakas dūmu otrreizējas ieelpošanas) izraisītu slimību risku ir prioritāras salīdzinājumā ar smēķētāju ieinteresētību smēķēt.

Kā zināms, praksē citu cilvēku tiesību ievērošana ikdienas attiecībās nav visiem pašsaprotama rīcība, un sabiedrībā ir iesakņojies uzskats, ka viss, kas nav nepārprotami aizliegts, ir atļauts. Lai šo domāšanas veidu izskaustu, nepietiek vien ar likuma burtu, tiesībsargājošo iestāžu pastāvīgu kontroli, kas, pašsaprotami, nevar būt klāt un uzraudzīt jebkuru vietu, kur iedzīvotāji smēķē. Jo lielāka sabiedrības daļa tiks izglītota un pati nebūs mierā, ka tiek klaji ignorētas tās tiesības uz tīru un nepiesārņotu gaisu, jo lielāka iespēja, ka rūpes par līdzcilvēku veselību un smēķēšana tikai ārpus sabiedriskām vietām, kur tabakas dūmi nevienam netraucē, kļūs par pašsaprotamu rīcību un normu.

Aizliegums smēķēt jebkurā likumā neminētā “publiskā vietā citas personas klātbūtnē, ja cita persona pret to iebilst” Latvijas normatīvajā regulējumā ir salīdzinoši jauna norma, kas tika ieviesta pirms trim gadiem, 2014. gada 29. novembrī, stājoties spēkā grozījumiem tā laika likumā “Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”. Apzinoties, ka virkni ierobežojumu smēķēt noteiktās vietās nav iespējams uzreiz ieviest un reāli izkontrolēt, likumdevējs minētā likumprojekta anotācijā norādīja: “Likumprojektā iestrādātajām normām ir audzinoša nozīme. Minētā norma  neizslēdz iespēju iedzīvotājiem pašiem rast risinājumu bez tiesībsargājošo iestāžu iejaukšanās. [..] Iekļaujot likumprojektā normu  par smēķēšanas aizliegumu [..], tiek dots signāls par to, ka šāda rīcība minētajās vietās ir prettiesiska. [Tādējādi] mājas iedzīvotājiem tiek dotas tiesības, aizstāvot savas likumīgās intereses elpot  gaisu, tīru no tabakas dūmiem, aizrādīt smēķējošajiem un pieprasīt pārtraukt smēķēšanu. Likumīgās prasības neizpildīšanas gadījumā iedzīvotāji var vērsties pie ēkas apsaimniekotāja vai īpašnieka, kā arī attiecīgajās pašvaldības institūcijās vai pie pašvaldību atbildīgajām amatpersonām, kurām pašvaldība ir deleģējusi minēto funkciju.”