Darba devējam ir tiesības uzņēmumā konkrētai informācijai noteikt komercnoslēpuma statusu. Šādas tiesības paredz Darba likuma 11. panta piektā daļa un 83. pants.

• Darbiniekam, kā arī darbinieku pārstāvjiem un ekspertiem, kuri sniedz palīdzību darbinieku pārstāvjiem, ir pienākums neizpaust viņa rīcībā nonākušo informāciju, kas ir darba devēja komercnoslēpums.
• Darbiniekam ir pienākums rūpēties par to, lai komercnoslēpumu saturošā informācija, kas attiecas uz viņa darba veikšanu, nebūtu tieši vai netieši pieejama trešajām personām.
• Darba devējam ir pienākums rakstveidā norādīt, kāda informācija uzskatāma par komercnoslēpumu.

Tas nozīmē, ka darba devējs, piemēram, darba līgumā ietver konfidencialitātes atrunu, savukārt darba kārtības noteikumos precizē, kura ir neizpaužamā informācija, lai darbinieki konkrēti zinātu, kura informācija ir sargājama. Tas var būt noteikts arī konkrēti darba līgumā – darba samaksa ir komercnoslēpums.

Ja darba līgumā vai citā iekšējā dokumentā ir noteikts, ka darba samaksai ir komercnoslēpuma statuss, darbiniekam ir jāievēro ar darba līgumu uzņemtie noteikumi.

Darbinieka pienākums neizpaust šādu darba devēja komercnoslēpumu saturošu informāciju attiecas tikai uz laiku, kamēr darbinieks ir darba tiesiskajās attiecībās ar darba devēju.