VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Santa Galiņa
LV portāls
Šodien
Lasīšanai: 16 minūtes

Zinātnieks Kārlis Dreimanis: Latvijā ir tikpat daudz ģēniju kā citviet pasaulē. Jautājums – vai izmantojam viņu potenciālu?

LV portālam: Ph.D Kārlis Dreimanis, Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors, asociētais profesors, vadošais pētnieks, augstas enerģijas daļiņu fiziķis, Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) Latvijas grupas vadītājs.

Attēlā: Ph.D Kārlis Dreimanis, Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktors, asociētais profesors, vadošais pētnieks, augstas enerģijas daļiņu fiziķis, Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) Latvijas grupas vadītājs.

Publicitātes foto.

Latvijas zinātniekiem ir iespējas piedalīties pasaules mēroga pētījumos un sasniegt starptautiski nozīmīgus rezultātus. Tomēr Latvijas zinātnes potenciāls joprojām netiek pilnībā izmantots. Kāpēc ir svarīgi ieguldīt zinātnē, pat ja uzreiz netiek iegūts taustāms rezultāts? Ko zinātniekam nozīmē akadēmiskā brīvība, un vai to var apdraudēt atkarība no valsts finansējuma? Par šiem un citiem jautājumiem LV portāls sarunājās ar Rīgas Tehniskās universitātes Daļiņu fizikas un paātrinātāju tehnoloģiju institūta direktoru, asociēto profesoru, vadošo pētnieku, augstas enerģijas daļiņu fiziķi un Eiropas Kodolpētījumu organizācijas (CERN) Latvijas grupas vadītāju KĀRLI DREIMANI.

īsumā
  • Kaut arī Latvijā ir tikai 1,8 miljoni cilvēku, procentuāli šeit dzīvo tikpat daudz ģēniju kā jebkurā citā vietā pasaulē. Tas nozīmē, ka cilvēkkapitāls mums ir labs, tomēr jāizdomā veidi, kā minēto potenciālu izmantot.
  • Uz zinātni un inovācijām skatāmies gandrīz kā uz diviem dažādiem jēdzieniem. It kā mēs varētu investēt vai nu zinātnē, vai inovācijās. Tomēr realitātē zinātne ir tā, kurā var ieguldīt un no kuras var rasties inovācijas. Inovācija pati par sevi ir tikai modes vārds.
  • Tie pētījumi, kuru nepieciešamību cilvēki mēdz apšaubīt, nereti sniedz atbildes uz jautājumiem, kas ir būtiski sabiedrībai kopumā. Piemēram, kāpēc valstij vajadzīga konkrēta ekonomiskā darbība vai noteikta imigrācijas politika.
  • Viena no mūsu priekšrocībām ir tā, ka mazliet esam rukātāji. Proti, par nedaudz mazāku monetāru vai cita veida atlīdzību esam gatavi strādāt vairāk. Tas, ņemot vērā nelielo cilvēkkapitālu, ļauj mums sasniegt līdzīgus rezultātus kā citviet.  
  • Kad citās valstīs vēlētājiem jāvēršas pie savas valdības ar vēstījumu, ka viņi vēlas, lai viņu valsts aizstāv Eiropas austrumu flangu no potenciālajiem agresoriem, ir labi, ka viņi zina, kas mēs esam, – centīgi, strādīgi cilvēki, kuri grib sadarboties. Tāpēc domāju, ka tieši starptautiskajā vidē zinātniekiem ir brīnišķīga iespēja būt Latvijas patriotiem.

Kā, vērtējot no jūsu skatpunkta, šobrīd klājas zinātnei un zinātniekiem Latvijā?

Man ir grūti salīdzināt ar pagātni, jo tad daudz laika pavadīju ārpus Latvijas. Tomēr pašreizējā situācijā varu apgalvot, ka zinātnei Latvijā sokas labi, bet varētu klāties vēl labāk.

Galvenais iemesls, kāpēc šobrīd pilnībā nesasniedzam savu potenciālu, ir tas, ka neesam iemācījušies investēt zinātnē pietiekamā apjomā. Latvijā visās jomās, ne tikai zinātnē, raksturīgi sākt ieguldīt piesardzīgi, ar mazumiņu, un tad, ja izdodas, investēt vairāk. Taču ir sfēras, tostarp zinātne, kurās, neieguldot pietiekami, principā var neinvestēt vispār. Proti, ir finanšu slieksnis dzīvības uzturēšanai, bet ar to nepietiek, lai uzplauktu.

Kaut arī Latvijā ir tikai 1,8 miljoni cilvēku, procentuāli šeit dzīvo tikpat daudz ģēniju kā jebkurā citā vietā pasaulē. Tas nozīmē, ka cilvēkkapitāls mums ir labs, tomēr jāizdomā veidi, kā minēto potenciālu izmantot.

Rezumējot: zinātnei sokas labi, bet vajadzētu klāties vēl labāk, ja nākotnē vēlamies to izmantot kā ekonomikas dzinēju.

Vai jūsu ieskatā valsts nepietiekami apzinās zinātnes nozīmi?

Izglītības un zinātnes ministrija ļoti labi apzinās zinātnes vērtību, taču no citām ministrijām nav jūtams tik liels atbalsts.

Problēma ir arī tajā, ka uz zinātni un inovācijām skatāmies gandrīz kā uz diviem dažādiem jēdzieniem. It kā mēs varētu investēt vai nu zinātnē, vai inovācijās. Tomēr realitātē zinātne ir tā, kurā var ieguldīt un no kuras var rasties inovācijas. Inovācija pati par sevi ir tikai modes vārds.

Mēs nevaram diviem ģeniāliem cilvēkiem iedot naudu un pateikt, lai viņi inovē. Taču varam šiem diviem ģeniālajiem cilvēkiem iedot naudu un pateikt, kas ir mūsu problēma, un lūgt to atrisināt. Tieši problēmas risināšanā iespējams nonākt pie inovācijām.

Zinātne ir liels problēmu risināšanas process. Līdz ar to, investējot zinātniskajā darbībā, nereti gandrīz vai tiešā veidā tiek ieguldīts arī inovācijās.

Varbūt tas izklausās mazliet kritiski, tomēr rodas sajūta, ka valstī bieži vien tiecas pēc vārda “inovācija”, līdz galam neizprotot, no kā tā vispār rodas.

Izskan bažas par akadēmiskās brīvības ierobežošanu un politisko iejaukšanos zinātnē. Ko zinātnieka darbā nozīmē brīvība, un kā jūs novērtējat zinātnieku pašreizējo brīvību profesionālajā darbībā?

Nopietna zinātniskā aktivitāte ar nosacījumu, ka tā ir godprātīga, nevar notikt bez absolūtas akadēmiskās brīvības.

Tiklīdz būs jebkāda veida iejaukšanās, tas ietekmēs rezultātu. Tāpēc, ja gribam iegūt realitātei maksimāli pietuvinātus rezultātus, ikviena iejaukšanās kļūst par problēmu.

Manuprāt, Eiropā akadēmiskā brīvība patlaban ir ļoti augstā līmenī, īpaši salīdzinājumā ar citiem pasaules reģioniem. Pat tādās vietās, kur akadēmisko brīvību līdz šim esam uzskatījuši par pašsaprotamu, piemēram, ASV, politisko apsvērumu dēļ pētījumi tiek apspiesti. Tas var būt saistīts gan ar cilvēku individuālajām vērtībām, gan t. s. identitātes politiku. Cilvēkiem vairs neinteresē, vai tas, ko pētnieks savā nozarē dara, ir patiesība vai nav. Viņiem interesē, vai pētījuma rezultāti atbilst pašu uzskatiem. Taču, ja zinātniskie rezultāti ir pretrunā personas individuālajiem uzskatiem, tad šī pretruna jāpieņem. Cilvēkam, balstoties uz zinātniskajiem pierādījumiem, jāspēj mainīt savus uzskatus. Diemžēl daudzviet tā nenotiek.

Salīdzinājumam: sociālo mediju vidē, kurā mēs visi dzīvojam, cilvēks uzskata, ka viņa viedoklis ir vienīgais pareizais, jo arī viņa tuvāko indivīdu lokam ir tāds pats viedoklis. Viņš neredz uzskatus ārpus sava sociālā loka. Tādēļ, tiklīdz cilvēks ar akadēmisko grādu pasaka ko pretēju, tas izraisa nepatiku vai pat naidu. Rodas priekšstats, ka akadēmiķi sēž savos augstajos krēslos un nedomā par parasto cilvēku. Arī Latvijā situācija mēdz būt līdzīga. Cilvēkiem, kuri nav iesaistīti zinātnē vai akadēmiskajā vidē, pētījumu vērtība var šķist zemāka, nekā tā ir patiesībā, jo viņi nesaskata pētījumu tūlītējo jēgu.

Daudziem pētījumiem nav tūlītēja praktiska pielietojuma. Tas attiecas gan uz kultūras, gan fundamentālo zinātņu pētījumiem. Tomēr tie pētījumi, kuru nepieciešamību cilvēki mēdz apšaubīt, nereti sniedz atbildes uz jautājumiem, kas ir būtiski sabiedrībai kopumā. Piemēram, kāpēc valstij vajadzīga konkrēta ekonomiskā darbība vai noteikta imigrācijas politika.

Tāpēc akadēmiskā brīvība ir absolūti nepieciešama. Bez tās zinātne nevar būt neatkarīga, un tas savukārt var novest pie kļūdainiem secinājumiem un rezultātiem. Vienlaikus arī mums, zinātniekiem, jāspēj komunicēt ar sabiedrību un pārliecināt, lai tiktu ievēlēti tādi politiskie spēki, kas saprot akadēmiskās brīvības vērtību.

Iepriekš uzsvērāt valsts finansējuma nozīmi zinātnes attīstībā, taču, vai valsts kā galvenais finansētājs nerada riskus akadēmiskajai brīvībai? Vai zinātne Latvijā vispār spētu attīstīties bez valsts finansējuma? Kā rast līdzsvaru starp finansiālo atbalstu un zinātnieku neatkarību?

Mūsdienīgā un attīstītā valstī, kāda ir Latvija un lielākā daļa Eiropas valstu, zinātne bez valsts atbalsta nevar izdzīvot. Tas ir tādēļ, ka lielai daļai zinātnes pētījumu, kā jau iepriekš minēju, nav tūlītējas atdeves. Dažkārt šādas atdeves, ja neskaita zinātniskās atziņas, nav vispār.

Privātajam sektoram nav uzdevuma finansēt lietas kādai sapņainai nākotnei. Protams, privātais sektors var palīdzēt, ziedot, nodarboties ar mecenātismu, bet mecenātisms nav strukturēts atbalsts. Tas ir atkarīgs arī no labvēlības, kas jebkurā mirklī var pazust. Tāpēc valsts atbalsts zinātnei ir nepieciešams. Īpaši tas attiecas uz fundamentālo zinātni, kas bez valsts finansējuma nespēj pastāvēt.

Vienlaikus ir svarīgi saprast, ka valstij ar nozares ministrijas starpniecību ir tiesības noteikt, kuras zinātnes nozares tā vēlas attīstīt un pētīt. Visas zinātnes nozares valstij nav iespējas atbalstīt. Tā nekad nenotiks. Taču brīdī, kad valsts ir izvēlējusies atbalstīt konkrētu zinātnes nozari, tā vairs nevar iejaukties pašā zinātnē, arī tad, ja rodas atziņas, kas valsts politiskajai varai nepatīk.

Protams, mēs gribētu, lai katrs zinātnieks pats varētu izvēlēties, ko darīt, un saņemtu tam atbalstu, tomēr tādā gadījumā finansējums zinātnei kļūtu pārāk sadrumstalots. Resursi tiktu sadalīti daudzos mazos virzienos, un valstij būtu sarežģīti attīstīt valstiski nozīmīgus mērķus. Tādējādi ir vajadzīgs līdzsvars starp zinātnieku brīvību un valsts noteiktajiem virzieniem.

Reizē zinātniekiem jādod iespēja pierādīt, ka arī kāds cits virziens ārpus valsts tobrīd noteiktajiem ir svarīgs un nākotnē būtu iekļaujams kopējā finansējuma katliņā.

Jums ir iespēja salīdzināt dažādas zinātniskās vides. Kādi ir jūsu secinājumi par to, kas ir mūsu zinātnieku lielākās priekšrocības?

Viena no mūsu priekšrocībām ir tā, ka mazliet esam rukātāji. Proti, par nedaudz mazāku monetāru vai cita veida atlīdzību esam gatavi strādāt vairāk. Tas, ņemot vērā nelielo cilvēkkapitālu, ļauj mums sasniegt līdzīgus rezultātus kā citviet.

Negribu izklausīties pesimistisks, tomēr, manuprāt, citu izcilu priekšrocību mums nav.

Jāmin vēl viena problēma, kas, pēc manām domām, ietekmē mūsu iespējas būt konkurētspējīgiem. Pavisam nesen internetā redzēju pētījumu par to, kāda ir cilvēku savstarpējā uzticība dažādās valstīs. Latvijā tā ir zema. Tas nozīmē, ka tajā brīdī, kad apņemamies kaut ko izdarīt, mums bieži vien uzliek trīs pieskatītājus.

Katrs no šiem pieskatītājiem pats varētu kaut ko darīt, bet viņa uzdevums ir tikai pieskatīt. Rezultātā darba efektivitāte samazinās. Tā ir problēma gan zinātnē, gan citās nozarēs.

Līdz šim mēs to visu esam pārvarējuši ar rukāšanu. Taču rukāt iespējams tikai līdz kādam noteiktam punktam. Pēc tam to vairs nevar, jo diennaktī ir tikai 24 stundas. Tādēļ, ja mēs mazliet vairāk viens otram uzticētos, tas viennozīmīgi palīdzētu attīstīties labāk un straujāk.

Latvija ir CERN asociētā dalībvalsts kopš 2021. gada. Šī gada augustā tika veikts būtisks solis, lai veiksmīga rezultāta gadījumā Latvija jau 2030. gadā kļūtu par pilntiesīgu CERN dalībvalsti. Tas ļautu ne tikai iesaistīties CERN darbībā, bet arī balsot par organizācijas nākotni un stratēģiskajiem lēmumiem. Esat uzsvēris, ka šāda statusa piešķiršana nav pašsaprotama. Ko tas nozīmē? Kā Latvijai sevi jāpierāda?

Mūs nevērtēs tikai pēc tā, vai esam gatavi investēt līdzekļus. Ņems vērā arī to, vai mūsu zinātne kopumā un CERN svarīgākajās jomās, it īpaši daļiņu fizikā, ir pietiekami spēcīga. Respektīvi, vai mums ir pietiekama kapacitāte, lai, kļūstot par pilntiesīgu dalībvalsti ar balsstiesībām stratēģisku lēmumu pieņemšanā, spētu radīt zinātnisko vērtību. Līdz ar to nepieciešams investēt zinātnē tepat Latvijā. Ja neizveidosim pietiekami spēcīgu fizikas nozari, tad CERN kā institūcijai nebūs intereses mūs uzņemt pulkā.

Kā asociētā dalībvalsts esam vērtīgi jau šodien – par to šaubu nav. Tomēr, lai kļūtu par pilntiesīgu dalībvalsti, mums jādemonstrē, ka patiešām apzināmies nepieciešamību atbalstīt Latvijas zinātni konkrētajā jomā. Te mēs atkal nonākam pie valsts finansējuma. Ja valsts pietiekami atbalstīs zinātni, varēsim kļūt par pilntiesīgu CERN dalībvalsti un iegūt dažādus labumus, tostarp ietekmi Eiropas zinātnes politikas veidošanā un, protams, industriālo komponenti – mūsu uzņēmumi varēs pilnvērtīgāk iesaistīties CERN programmās un iepirkumos.

Zinātnes attīstībā nozīmīga ir arī zinātnieku ataudze. Kā jūs vērtējat pašreizējās izglītības sistēmas spējas ieinteresēt skolēnus zinātnē un sagatavot jaunos potenciālos zinātniekus?

Man kā Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas absolventam ir specifisks skatījums uz vidējo izglītību Latvijā. Tas jau ir kļuvis par tādu kā joku – cilvēki vienmēr smejas, ka pirmās ģimnāzijas absolventi domā citādi nekā pārējie.

Manuprāt, jau iepriekš minētā cilvēkresursu trūkuma dēļ Latvijā ir problēmas visiem jauniešiem nodrošināt vienlīdzīgu izglītības līmeni. Nespējot jauniešiem ārpus Rīgas un Pierīgas nodrošināt augstu izglītības līmeni, mēs paši sev mazliet šaujam kājā.

Tas ir līdzīgi kā ar ieguldījumu pensiju 3. līmenī – jo agrāk sāc ieguldīt, jo vairāk uzkrājums dzīves laikā pieaug. Tāpat ir ar izglītību. Ja pirmajās klasēs nepalīdzam jauniešiem uzturēt zinātkāri par dažādām lietām, mēs varam viņus noteiktos virzienos pazaudēt. Protams, tas ne vienmēr ir slikti, jo cilvēki ir vajadzīgi visās jomās, ne tikai zinātnē. Taču pedagogu trūkums ārpus Pierīgas noteikti ir viens no faktoriem, kas mūs nostāda mazliet sliktākā situācijā attiecībā uz nākotnes zinātnieku sagatavošanu.

Kā, jūsuprāt, zinātnieks, kurš strādā starptautiskajā vidē un kura atklājumi var kalpot visai pasaulei, ar savu darbu var paust piederību Latvijai?

Es teiktu, ka jebkurš darbs, kurā tu ieliec gan sirdi, gan, kā angliski saka, muguru, ir sava veida patriotisma izpausme. Zinātnieks viennozīmīgi ir viena no tām profesijām, kas var palīdzēt valsts vārdu nest pasaulē, sevišķi starptautiskajā vidē.

Piemēram, atrodoties CERN, cilvēki mana akcenta dēļ bieži jautā, no kurienes es esmu. Kad atbildu, ka esmu no Latvijas, viņi saka: “Ā, no Lietuvas!” Es paskaidroju: “Nē, neesmu no Lietuvas, esmu no Latvijas.” Tādā veidā iemācu, ka ir Latvija.

Varbūt tas ir tikai mans anekdotiskais novērojums, bet sešu gadu laikā, kopš esmu pievienojies Latvijas komandai CERN, gadījumu, kad Latviju sajauc ar Lietuvu, ir kļuvis mazāk. Gribētos ticēt – tas ir tādēļ, ka mēs šeit esam arvien biežāk un kļūstam redzamāki. Tādējādi nesam Latvijas vārdu pasaulē.

Var šķist triviāli, tomēr brīdī, kad citās valstīs vēlētājiem jāvēršas pie savas valdības ar vēstījumu, ka viņi vēlas, lai viņu valsts aizstāv Eiropas austrumu flangu no potenciālajiem agresoriem, ir labi, ka viņi zina, kas mēs esam, – centīgi, strādīgi cilvēki, kuri grib sadarboties. Tāpēc domāju, ka tieši starptautiskajā vidē zinātniekiem ir brīnišķīga iespēja būt Latvijas patriotiem, vienkārši esot un veicot darbus godprātīgi.


UZZIŅAI

Eiropas Kodolpētniecības organizācija (CERN), kas atrodas uz Francijas un Šveices robežas, ir Eiropas daļiņu fizikas pētniecības laboratorija un viena no nozīmīgākajām fundamentālās fizikas institūcijām pasaulē.

Tur atrodas Lielais hadronu paātrinātājs – pasaulē lielākais un jaudīgākais daļiņu paātrinātājs, kurā 2012. gadā tika atklāta Higsa bozona eksistence. CERN ir arī vieta, kur 1989. gadā tika radīts vispasaules tīmeklis.

Latvija ir CERN asociētā dalībvalsts kopš 2021. gada. Tas Latvijas studentiem, doktorantiem un pētniekiem sniedz iespēju piedalīties CERN programmās. CERN sadarbības projektos var iesaistīties arī Latvijas uzņēmumi.

Pilntiesīgas dalībvalsts statuss CERN Latvijai nozīmētu plašākas iespējas izmantot organizācijas zinātnisko infrastruktūru, piedalīties starptautiskos pētniecības projektos un CERN iepirkumos. Latvija kā pilntiesīga dalībvalsts iegūtu arī balsstiesības CERN padomē un iespēju pilnvērtīgi piedalīties organizācijas stratēģisko lēmumu pieņemšanā.

***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
Pievienot komentāru

Zinātne un zināšanas kā valsts vērtība

Publikāciju ciklā par zinātni Latvijā, LV portāls dod vārdu zinātniekiem, lai diskutētu par pētniecības jomām un sabiedrībā mazāk zināmiem sasniegumiem, un to, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts izaugsmi un labklājību.

Viens no demokrātiskas un turīgas valsts stūrakmeņiem ir izglītoti iedzīvotāji un zinātnes sasniegumi. Attīstītās valstis stratēģiski investē pētniecībā un zinātnē, lai stimulētu inovācijās balstītas ekonomikas izaugsmi. “Uz papīra” tas ir atzīts arī Latvijā. Piemēram, kā viena no prioritātēm Latvijas Nacionālās attīstības plānā 2021.–2027. gadam ir uzsvērta “zinātne sabiedrības attīstībai, tautsaimniecības izaugsmei un drošībai”.

Turpat arī akcentēts: “Zināšanas un kvalitatīva, iekļaujoša un mūsdienīga izglītība ir stipras valsts pamats.” “Zināšanu sabiedrība ir aktīva sabiedrība”, kurai piemīt “nepieciešamās līdzdalības prasmes un spējas aizstāvēt savas tiesiskās intereses”. “Medijpratība un kritiskā domāšana ir labākā Latvijas aizsardzība pret hibrīdiem apdraudējumiem.”

 

 

Realitātē Latvijā zinātnē ticis ieguldīts nepietiekami, lai nodrošinātu “nacionālās attīstības mērķu sasniegšanai nepieciešamo zināšanu apjomu un to pārnesi izglītībā un nozarēs”. Finansējums zinātnei – 0,8% no IKP (Eurostat, 2023) – joprojām ir tālu no vidējā rādītāja Eiropas Savienībā (2,3%).

Tomēr ne mazāk svarīgs ir jautājums –, vai zinātne un zināšanas Latvijas sabiedrībā ir vērtība?

Nesen veiktā pētījuma “Zinātnes patēriņa un līdzdalības izpēte” rezultāti liecina, ka vairumam sabiedrības nav skaidrs, kā zinātnes attīstība var veicināt valsts labklājību un mazināt nabadzību. Tikai 21% sabiedrības vispār spēj nosaukt kādu Latvijas zinātnieku un tikai 19% ir informēti par kādu konkrētu Latvijas zinātnieku sasniegumu.

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI