Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums nosaka, ka personai vai viņas apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi. 2017. gada 12. janvārī likums tika papildināts ar grozījumiem, kas cita starpā noteica, ka šī likuma izpratnē apgādnieks ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem (1. panta 37. punkts). Likumprojekta anotācijā ir norādīts: “Lai situācijas, kad persona saņem sociālās aprūpes pakalpojumus, neradītu negatīvu finansiālo ietekmi uz šīs personas tuviniekiem vairāku paaudžu garumā, noteikts, ka pienākums maksāt par personas saņemtajiem sociālajiem pakalpojumiem gulstas uz tās laulāto, pilngadīgajiem bērniem un vecākiem.” 

Savukārt Civillikuma 188. pants paredz, ka pienākums uzturēt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem samērā ar viņu spējām uzturēt vecākus vai vecvecākus un mantas stāvokli. Būtiska ir Civillikuma 188. panta trešā daļa, kurā teikts: mazbērniem jāuztur katrs no vecvecākiem, ja to nevar pēdējā laulātais un bērni. Persona ir uzskatāma par vientuļu, ja tai nav Civillikumā noteikto likumīgo apgādnieku.

Ja rodas papildu jautājumi, aicinām vērsties dzīvesvietas pašvaldības sociālajā dienestā vai Labklājības ministrijā.