Attiecībā uz uzturlīdzekļu maksāšanas pienākumu ir jāņem vērā, ka:

• Atbilstoši Civillikuma 177. pantam bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, proti, ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu, izglītošanu un audzināšanu. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku kopīga aizgādība turpinās, taču bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (Civillikuma 178. panta otrā daļa). Attiecīgi, ja bērns dzīvo pie mātes, viņai ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no bērna tēva bērna ikdienas aprūpes un uzraudzības nodrošināšanai. 

• Valstī ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kas jānodrošina neatkarīgi no mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu (Civillikuma 179. panta piektā daļa). Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. 37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru" 2. punktam minimālais uzturlīdzekļu apmērs katram bērnam līdz 7 gadu sasniegšanai ir 25%, savukārt no 7 gadiem līdz 18 gadu sasniegšanai – 30% no minimālās mēneša algas. Tā kā 2016. gadā noteiktā minimālā mēneša alga ir 370 eiro, attiecīgi minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir 92,50 eiro vai 111 eiro mēnesī atkarībā no bērna vecuma.

Ņemot vērā minēto, vecākam, kura ikdienas aizgādībā atrodas bērns, ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus vismaz valstī noteiktajā minimālajā apmērā. Vecāku pašu ziņā ir vienoties par to, kādā veidā tas tiks nodrošināts. Ja vienoties nav iespējams, strīds ir jāizšķir tiesā.

Jārēķinās ar to, ka tiesa jebkurā gadījumā lems par uzturlīdzekļu piedziņu vismaz minimālajā apmērā par labu vecākam, pie kura bērns dzīvo. Savukārt, ja pienākums maksāt uzturlīdzekļus ir noteikts ar tiesas spriedumu, tas jāpilda precīzi tādā kārtībā, kāda noteikta sprieduma nolemjošajā daļā. Atbilstoši Civilprocesa likuma 203. panta piektajai daļai spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā, ir likuma spēks, līdz ar to tas ir obligāts un izpildāms, ja vien tas Civilprocesa likuma noteiktajā kārtībā nav pārsūdzēts. Piemēram, ja tiesa ir lēmusi, ka atbildētāja pienākums ir bērna mātei pārskaitīt ikmēneša uzturlīdzekļus noteiktā apmērā, bet praktiski tiek pārskaitīti mazākā apmērā, veidojas uzturlīdzekļu parāds. 

Tā kā uzturlīdzekļi ir paredzēti noteiktam mērķim – bērna ikdienas aprūpei, ko īsteno vecāks, pie kura bērns dzīvo, nauda, kas tiek nodota paša bērna rīcībā, ir uzskatāma par bērna brīvo mantu atbilstoši Civillikuma 195. panta 3.punktā noteiktajam, nevis uzturlīdzekļiem.