Konferenci atklāja veselības ministra padomnieks pārmaiņu vadības jautājumos Elmārs Martinsons, Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pārstāvniecības vadītāja Latvijā Karina Zālīte un NPVC valdes priekšsēdētāja Sandra Pūce.
Foto galerija no konferences pieejama šeit.
Ārstēšanas mērķis nav tikai mazināt simptomus
Konferences pirmā daļa bija veltīta dzīvei ar šizofrēniju un jautājumam, ko mūsdienās nozīmē veiksmīga ārstēšana. NPVC klīnikas “Veldre” vadītājs, prof. Māris Taube lekcijā uzsvēra, ka ar simptomu kontroli vien nepietiek. Mūsdienīga ārstēšana nozīmē uz pacientu orientētu un individualizētu pieeju, dalītu lēmumu pieņemšanu, agrīnu intervenci un psihosociālā atbalsta iekļaušanu ārstēšanā. Atveseļošanās šādā skatījumā nozīmē ne vien slimības simptomu mazināšanos, bet iespēju cilvēkam dzīvot jēgpilnu un pēc iespējas patstāvīgu dzīvi, saglabāt attiecības, mācīties, strādāt un piedalīties sabiedrībā.
Par to, kas notiek situācijā, kad simptomi mazinās, taču cilvēka dzīve vēl neatgriežas ierastajās sliedēs, runāja psihiatre Ieva Everte. Viņa pievērsās funkcionālajai atveseļošanai, uzsverot, ka pozitīvo simptomu remisija ir tikai viens no ārstēšanas posmiem. No pacienta skatpunkta atveseļošanās mērķis ir iespēja dzīvot piepildītu dzīvi ārpus slimības noteiktajām robežām. Prezentācijā tika norādīts, ka pēc pieejamajiem pētījumiem funkcionālu atveseļošanos sasniedz aptuveni viens no septiņiem cilvēkiem ar šizofrēniju.
Īpašu nozīmi šajā konferences daļā ieguva arī tuvinieku balss. Biedrības “Būt blakus” pārstāve un valdes locekle Ilze Kalvele dalījās personīgajā pieredzē un runāja par to, ko nozīmē būt līdzās cilvēkam ar psihotiskiem traucējumiem. Biedrība aicināja atbalstu pacientam un ģimenei sākt jau diagnozes noteikšanas brīdī – sniedzot saprotamu informāciju par slimību un pieejamo palīdzību, emocionālu un profesionālu atbalstu, kā arī atzīstot tuviniekus par nozīmīgiem aprūpes partneriem.
Pašnāvību novēršanā izšķiroša ir ne tikai riska atpazīšana, bet arī tas, kas notiek pēc krīzes
Konferences otrajā daļā uzmanība tika pievērsta pašnāvību novēršanai – no riska atpazīšanas un klīniskās izvērtēšanas līdz palīdzības pēctecībai pēc pašnāvības mēģinājuma un atbalstam tuviniekiem pēc zaudējuma. Psihiatre Marta Gēbele runāja par ceļu no pašnāvības domām līdz mēģinājumam un riska klīnisko izvērtēšanu, tostarp par psihiskās veselības traucējumu, piederības trūkuma un sajūtas “esmu citiem par nastu” nozīmi pašnāvnieciskas uzvedības attīstībā.
Savukārt NPVC psihiatrijas rezidente un RSU docētāja Ieva Kince-Laus pievērsās īpaši būtiskam posmam – tam, kas notiek pēc pašnāvības mēģinājuma. Viņa uzsvēra ārstēšanas pēctecības, individuāla drošības plāna un regulāra kontakta nozīmi. Konferencē tika prezentēta arī pieredze ar SOSA atbalsta grupu pilotprojektu cilvēkiem pēc pašnāvības mēģinājuma. Kopš 25. augusta dalībai bija pieteikušies 44 cilvēki, 31 bija uzsācis dalību, bet 25 dalībnieki jau bija pabeiguši septiņas no astoņām programmas nedēļām. Programmas centrā bija uzticības veidošana, spēja lūgt palīdzību, brīdinājuma signālu atpazīšana, individuāla drošības plāna izstrāde un cerības stiprināšana.
Viena no emocionāli spēcīgākajām konferences daļām bija veltīta cilvēkiem, kuri pašnāvībā zaudējuši tuvinieku. Biedrības “Ogle” līdzdibinātāja Irena Cepurīte un klīniskā psiholoģe Elīze Surgunte runāja par tuvinieku pieredzi un dzīvi pēc zaudējuma. Biedrības darba pamatā ir arī personīgā pieredze, pašnāvību prevencija, stigmas mazināšana un līdzcilvēku atbalsta attīstīšana.
Atkarība nav vienkārši “slikta izvēle”
Konferences noslēdzošā daļa bija veltīta atkarībām, stigmas ietekmei un atveseļošanās iespējām. NPVC narkoloģe un psihoterapeite Marta Laizāne analizēja jautājumu, vai atkarību iespējams reducēt līdz cilvēka izvēlei. Viņa skaidroja, ka atkarības gadījumā izvēles un paškontroles spējas ietekmē gan neirobioloģiskie, gan ģenētiskie un vides faktori, tāpēc vienkāršots vēstījums “cilvēkam vienkārši jāsaņemas” ne tikai neatspoguļo slimības būtību, bet var pastiprināt stigmu.
Narkoloģe un KBT terapeite Ilze Maksima runāja par jautājumu, kāpēc cilvēks, kuram nepieciešama palīdzība, dažkārt to tomēr nemeklē. Iemesli var būt ļoti dažādi – slimības noliegums, kognitīvas grūtības un ambivalence, bailes no abstinences, kauns un bailes tikt nosodītam, kā arī praktiski šķēršļi – sarežģīta orientēšanās veselības aprūpes sistēmā, pakalpojumu pieejamība, izmaksas un bažas par konfidencialitāti.
Konferenci noslēdza Jāņa Ķikuta personīgais stāsts par atkarību, pārmaiņām un to, kā paša piedzīvotais vēlāk kļuvis par daļu no profesionālās darbības. Viņš runāja par atveseļošanos nevis tikai kā vielu nelietošanu, bet kā jaunas dzīves, attiecību, identitātes, mērķu un piederības veidošanu. Viņa pieredze izgaismoja arī vienu no visas dienas centrālajām atziņām – cilvēks nedrīkst kļūt par savu diagnozi vai problēmu; profesionālā palīdzība sākas ar spēju ieraudzīt cilvēku aiz tās.
Konference “Kad pieredze tiek sadzirdēta: īsti stāsti, īstas pārmaiņas” apvienoja ārstniecības personas, pacientu un tuvinieku organizācijas un cilvēkus ar personīgu slimības un atveseļošanās pieredzi. Dienas gaitā atkārtoti izskanēja kopīga doma – kvalitatīva psihiskās veselības aprūpe nav tikai diagnoze, medikamenti vai atsevišķs pakalpojums. Tā ir ilgstoša sadarbība, kurā profesionālās zināšanas savienojas ar cilvēka vajadzībām, pieredzi, attiecībām un iespējām atgriezties dzīvē.
