Savā 2022. gada 2. oktobra sūdzībā iesniedzējs sūdzējās par viņa aizturēšanas un viņam kriminālprocesa ietvaros noteiktā drošības līdzekļa – apcietinājums – pamatotību. Proti, iesniedzējs uzskatīja, ka 2022. gada 10. maijā, kad viņš ar Krievijas Federācijas karogu uz pleciem Rīgā pie pieminekļa Uzvaras parkā teica runu, viņš nebija rīkojies prettiesiski. Tāpat iesniedzējs uzskatīja, ka pret viņu uzsāktais kriminālprocess par iespējamu Krimināllikuma 74.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu nebija pamatots, kā rezultātā arī viņa aizturēšana un apcietināšana neesot bijusi pamatota. Visbeidzot iesniedzējs uzskatīja, ka viņa dzīvesvietas kratīšana pārkāpa viņa tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo, viņa ieskatā, kratīšana tika veikta, lai atrastu ar uzsākto kriminālprocesu nesaistītus pierādījumus un izvirzītu jaunas apsūdzības.
Pievēršoties iesniedzēja sūdzībai saistībā ar Konvencijas 5. panta 1. punkta c) apakšpunkta un 3. punkta iespējamu pārkāpumu, Tiesa piekrita valdības pozīcijai, ka iesniedzējs nebija izsmēlis viņam pieejamos nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Proti, Tiesa atzina, ka valdība bija pierādījusi Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma (Likums) 4. pantā, kas nosaka kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzinājuma tiesisko pamatu, paredzētā kompensējošā tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti un pieejamību gan teorijā, gan praksē. Tiesa konstatēja, ka viens no nosacījumiem, kas rada tiesisko pamatu tiesībām lūgt kaitējuma atlīdzību, ir kriminālprocesa izbeigšana reabilitējošu apstākļu dēļ atbilstoši Likuma 4. panta pirmās daļas 2. punktam. Iesniegums par kaitējuma atlīdzināšanu adresējams lēmējiestādei, kas attiecībā uz pirmstiesas kriminālprocesu ir Ģenerālprokuratūra saskaņā ar Likuma 17. panta pirmās daļas 1. punktu. Šajā lietā iesniedzējs atbilstoši augšminētajiem Likuma nosacījumiem vērsās Ģenerālprokuratūrā, lūdzot kompensāciju par kriminālprocesā nodarītā kaitējuma (apcietinājuma piemērošanas) atlīdzināšanu, un lietas izskatīšanas laikā šis process vēl turpinājās. Turklāt iesniedzējs arī neapstrīdēja šī tiesību aizsardzības līdzekļa efektivitāti kā tādu. Līdz ar to Tiesa noraidīja iesniedzēja sūdzību kā iesniegtu pāragri.
Turpinājumā, pievēršoties iesniedzēja sūdzībām par iespējamu Konvencijas 8. panta pārkāpumu saistībā ar kratīšanu viņa faktiskajā un deklarētājā dzīvesvietā, Tiesa secināja, ka arī šīs sūdzības ir noraidāmas. Attiecībā uz izmeklēšanas tiesneša lēmumu par iesniedzēja deklarētās dzīvesvietas kratīšanu iesniedzējs, lai arī apgalvoja, ka bija pārsūdzējis izmeklēšanas tiesneša lēmumu, neiesniedza Tiesā nekādus to apliecinošus pierādījumus, tādēļ Tiesa secināja, ka sūdzība šajā daļā ir noraidāma. Savukārt attiecībā par izmeklēšanas tiesneša lēmumu par iesniedzēja faktiskās dzīvesvietas kratīšanu Tiesa norādīja, ka lēmums par kratīšanu bija ierobežots ar konkrēto izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, proti, paredzot atbildīgo amatpersonu tiesības izņemt tikai tos priekšmetus, kam bija nozīmē konkrētā noziedzīgā nodarījuma izmeklēšanā. Tādējādi Tiesa secināja, ka sūdzība arī šajā daļā ir nepamatota. Papildus Tiesa, vērtējot iesniedzēja apgalvojumu, ka kratīšana veikta, lai atrastu ar uzsākto kriminālprocesu nesaistītus pierādījumus, konstatēja, ka iesniedzējs nebija iesniedzis sūdzību par amatpersonu darbībām abu kratīšanu laikā, kā to paredz Kriminālprocesa likuma 337. pants. Ņemot vērā minēto, arī šo sūdzību Tiesa atzina par nepieņemamu tiesību aizsardzības līdzekļu neizmelšanas dēļ.
Pilns 2026. gada 19. februāra Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (47658/22) un lēmuma pieņemšanas datums (19/02/2026).
Fakti lietā Dubjago pret Latviju
2022. gada 10. maijā iesniedzējs kopā ar citām personām pulcējās pie pieminekļa Uzvaras parkā un, turot ap pleciem Krievijas Federācijas karogu, teica improvizētu uzrunu. Iesniedzēju aizturēja un nākamajā dienā pret viņu uzsāka kriminālprocesu par iespējamu Krimināllikuma 74.1 pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma izdarīšanu. 2022. gada 12. maijā iesniedzēju atzina par aizdomās turēto, un izmeklēšanas tiesnesis viņam piemēroja apcietinājumu. Iesniedzēju no apcietinājuma atbrīvoja 2022. gada 17. jūnijā. Papildus 2022. gada 12. maijā saskaņā ar izmeklēšanas tiesneša lēmumu tika veikta iesniedzēja faktiskās un deklarētās dzīvesvietas kratīšana. Iesniedzējs iesniedza sūdzību par lēmumu par izmeklēšanas tiesneša lēmumu atļaut viņa faktiskās dzīvesvietas kratīšanu, ko 2022. gada 27. jūnijā apelācijas instances tiesas tiesnesis noraidīja, vēršot iesniedzēja uzmanību, ka par kratīšanā iesaistīto amatpersonu veiktajām darbībām, viņš var iesniegt sūdzību atbilstoši Krimināllikuma 337. pantā noteiktajai kārtībai.
2022. gada 30. decembrī kriminālprocesu pret iesniedzēju izbeidza noziedzīga nodarījuma sastāva trūkuma dēļ. 2023. gada 29. jūnijā iesniedzējs Ģenerālprokuratūrā iesniedza pieteikumu par kriminālprocesā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu.
2022. gada 2. oktobrī iesniedzējs vērsās Tiesā.
