Apstrīdētā norma noteic, ka apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki. Tos rīkojumus, kurus minētās personas nav apstrīdējušas, vai kuriem viņas piekritušas, vai kurus viņas apstrīdēt nokavējušas, vai arī uz kuriem viņas citādi zaudējušas tiesību, attālākie radinieki vairs nevar apstrīdēt.
Lieta ierosināta pēc fiziskas personas konstitucionālās sūdzības. Pieteikuma iesniedzēja cēla prasību tiesā par sava mirušā brālēna privāta testamenta, ar kuru uz visu mantojumu par mantinieku iecelta cita persona, atzīšanu par spēkā neesošu. Tiesa civillietā, pamatojoties uz apstrīdēto normu, izbeidza tiesvedību, jo prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Proti, prasības celšanas laikā mantojuma atstājēja tuvākais likumiskais mantinieks bijis viņa dēls, tādēļ pieteikuma iesniedzējai kā ceturtās šķiras likumiskajai mantiniecei nebija tiesību apstrīdēt testamentu. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo liedz attālākiem radiniekiem apstrīdēt testamentu arī tad, ja mantojuma atstājēja tuvākais likumiskais mantinieks nemaz nav izteicis gribu mantot. Tādējādi personai netiek nodrošinātas tiesības uz pieeju tiesai.
Satversmes tiesa norādīja, ka Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Tomēr valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai, kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas.
Tiesa atzina, ka Satversmes 105. pants aizsargā tiesības nākotnē iegūt vienīgi tādu mantojumu, attiecībā uz kuru persona var pamatot, ka tai ir ne vien vienkārša cerība, bet konkrēta tiesiska paļāvība uz īpašuma tiesību īstenošanas iespējamību. Tiesa norādīja, ka gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, zvērināts notārs aicinātu likumiskos mantiniekus pieņemt mantojumu un tuvākajam likumiskajam mantiniekam joprojām būtu tiesības izteikt gribu par mantojuma pieņemšanu. Turklāt tieši pašiem tuvākajiem likumiskajiem mantiniekiem ir zināmi testatora motīvi, testamenta taisīšanas apstākļi un tas, vai testaments satur patiesu testatora pēdējo gribu. Attiecīgi tas apstāklis, ka tuvākais likumiskais mantinieks nav apstrīdējis testamentu, nevar būt par pamatu secinājumam, ka viņš zaudējis jebkādu interesi par mantojuma atstājēja mantu. Pastāv iespēja, ka tuvākais likumiskais mantinieks ir piekritis testatora sastādītajam testamentam un to respektējis, bet gadījumā, ja testaments tiktu atzīts par spēkā neesošu, izteiktu gribu mantot un kā pirmās šķiras mantinieks mantotu visu mantojuma atstājēja mantu.
Konkrētajā gadījumā testatora nāves brīdī viņa tuvākais – pirmās šķiras – likumiskais mantinieks bija viņa dēls. Tātad, ja viņš pēc hipotētiskas testamenta atzīšanas par spēkā neesošu mantojumu pieņemtu, pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras mantiniece testatora mantu nemantotu.
Satversmes tiesa secināja, ka mantojums, kuru pieteikuma iesniedzēja cer nākotnē iegūt, nav uzskatāms par īpašumu, uz kura iegūšanu viņai varētu būt radusies tiesiskā paļāvība, un tādēļ viņai nav tādu tiesību vai likumisku interešu, kuru aizsardzībai vajadzētu būt nodrošinātai pieejai tiesai. Līdz ar to Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētā norma pieteikuma iesniedzējai nerada Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārumu.
Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā par Civillikuma 637. panta atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
