Izskatāmajā lietā mantojuma atstājēja dēls ir cēlis prasību tiesā pret vienīgo apstiprināto mantinieci – mantojuma atstājēja laulāto. Prasītājs, vēršoties tiesā, bija norādījis, ka 2021. gadā tikai nejauši uzzinājis par to, ka 2018. gadā atklājies tēva mantojums un 2019. gadā ir tikusi pabeigta viņa mantojuma lieta. Atbildētāja, piesakoties uz mantojumu, bija norādījusi, ka mantojuma atstājējam ir dēls, kura dzīvesvieta viņai nav zināma. Zvērināts notārs, kas veda attiecīgo mantojuma lietu, bija izsludinājis mantojuma atklāšanos ar paziņojumu oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”, bet pēc sludinājuma termiņa beigām izdevis atbildētājai mantojuma apliecību uz visu atstāto mantojumu, jo citi mantinieki uz mantojumu nepieteicās.
Kā spriedumā norāda Senāts, apgabaltiesa, noraidot prasību, nav pārbaudījusi, vai prasītājs no notāra ir saņēmis rakstisku paziņojumu par mantojuma atklāšanos un uzaicinājumu pieņemt mantojumu, lai gan zvērinātam notāram no atbildētājas sniegtajām ziņām ir bijis zināms prasītāja kā likumiskā mantinieka statuss. Saskaņā ar mantojuma lietas vešanas laikā spēkā esošo tiesisko regulējumu notāram bija pienākums šādu paziņojumu nosūtīt zināmajām mantojuma lietā ieinteresētajām personām. Senāts jau agrāk ir skaidrojis, ka sludinājums par mantojuma atklāšanos ir adresēts nezināmiem mantiniekiem, bet saziņai ar zināmiem mantiniekiem ir paredzēta cita kārtība. Tāpēc apgabaltiesas secinājums, ka notāra paziņojumu pilnībā aizstājusi publiski ticama un saistoša publikācija oficiālajā izdevumā un ka mantinieks tādējādi ir nokavējis pieteikšanās termiņu, ir pāragrs. Tā kā notāra rīcība varētu būt ietekmējusi prasītāja tiesības tikt apstiprinātam mantojuma tiesībās, apgabaltiesai, atkārtoti izskatot lietu, būs jāvērtē, vai termiņš, kādā prasītājam bija jāizsaka griba pieņemt mantojumu, aprēķināms no sludinājumā norādītā vai no brīža, kad prasītājs faktiski uzzināja par mantojuma atklāšanos.
Lieta SKC-101/2026 (C68400421).
