Latvijā kopumā konstatētas 10 skudrulīšu dzimtai piederīgas kukaiņu sugas, no kurām mūsu mežos biežāk ieraugāmā un arī mežu ekosistēmai nozīmīgākā suga ir mizgraužu jeb parastais skudrulītis Thanasimus formicarius. Šī suga nozīmīga mežsaimniecībā, jo gan pieaugušās mizgraužu skudrulīša vaboles, gan kāpuri, būdami plēsīgi dzīvnieki, naski barojas ar dažādiem nelieliem koku stumbru iemītniekiem, galvenokārt ar daudzu sugu mizgraužiem un šo kukaiņu kāpuriem, kūniņām, oliņām. Skudrulīša kāpurs diennaktī notiesājot vidēji divus trīs mizgraužu kāpurus vai kūniņas, bet viens pieaugušais skudrulītis katru dienu varot apēst pat vairākus mizgraužus.
Kukainis – ilgdzīvotājs
Latvijā mizgraužu skudrulītis lielākoties mājo skujkoku un jauktu koku mežos, novērojams praktiski visu silto gada periodu. Galvenokārt dzīvnieks ieraugāms, meklējam barības objektus uz skujkokiem, visbiežāk novājinātiem, kalstošiem vai svaigi nokaltušiem, kā arī uz nesenām kritalām, kokmateriālu krāvumiem un uz to paliekām izcirtumos. Ja paveicas, pieauguša mizgraužu skudrulīša dzīve var ilgt pat vairākus mēnešus, un kukainim tas nav maz!
Viegli pamanāma vabole
Mizgraužu skudrulīša ķermenis ir garens, slaids, nedaudz saplacināts, 7 līdz 10 mm garš, mātītes ir lielākas par tēviņiem. Kukaiņa galva ir relatīvi prāva, platumā tā līdzinās priekškrūtīm, bruņota ar labi saskatāmiem, masīviem, zobotiem apakšžokļiem, kas paredzēti barības plosīšanai.
Vaboli pamanīt ir diezgan viegli, jo tā izceļas ar košu, kontrastainu krāsojumu: ķermeņa pamats ir sarkanīgs, segspārni melni, tos šķērso divas baltas joslas. Priekškrūšu lielākā daļa ir sarkana, galva melna, ķermenis zem spārniem mugurpusē tumšs, bet vēders – sarkanīgs. Aplūkojot tuvumā, var redzēt, ka kukainis viscaur klāts nelieliem, atstāvošiem matiņiem.
Līdzība ar plēsīgo skudru
Visai izplatīts ir viedoklis, ka latviskais nosaukums skudrulītim piešķirts, lai akcentētu viņa uzvedības līdzību ar tautā salīdzinoši daudz pazīstamāka insekta – rūsganās mežaskudras uzvedību – tās nerimto kustīgumu, nasko tekalēšanu. Iespējams, savu lomu līdzības uzsvēršanā spēlē arī šo insektu plēsonīgums: ieraudzījis upuri, mizgraužu skudrulītis, līdzīgi kā skudra, strauji uzklūp tam, satver ar priekškājām, tad ietriec galvā žokļus un tūdaļ negausīgi ķeras pie maltītes. Viens pieaugušais skudrulītis katru dienu varot apēst vairākus mizgraužus.
Sajūt terpēnus
Daba devusi mizgraužu skudrulītim spēju iztālēm sajust terpēnus, kalstošu koku izdalītas smaržas, un atpazīt mizgraužu izdalītos feromonus – viegli gaistošas vielas, ko kukaiņi izmanto saziņai sugas ietvaros. Pieaugušas plēsīgo skudrulīšu vaboles, mērķtiecīgi sekojot potenciālā ēdiena smaržai vai meklējot dzimumpartnerus, vai mātītes meklējot piemērotas stumbru virsmas spraugas oliņu dēšanai, saglabā aktivitāti gan dienā, gan naktī, tāpēc var būt ieraugāmi jebkurā laikā.
Lai rozīgi krāsotos kāpurus varētu apskatīt tuvāk, jāpalūkojas zem koka mizas un tad dziļi jāielūkojas kukaiņu bērnu koksnē izgrauztajās ejās, kur skudrulīšu jaunā paaudze barojas ar mizgraužu jauno paaudzi – apēd galvenokārt kāpurus un kūniņas. Skudrulīša kāpurs diennaktī notiesājot vidēji divus trīs mizgraužu kāpurus vai kūniņas.
Skudrulīša barība – mizgrauzis
No mizgraužu skudrulīšiem mēdz ciest arī dažādu stadiju lūksngrauži un zeltactiņu, koksngraužu, retumis pat ragastu pēcnācēji.
Gada auksto periodu mizgraužu skudrulīši parasti pārlaiž koku mizas slānī gan imago (pieaugušu vaboļu) stadijā, gan kāpura pēdējā stadijā. Ziemošanu tie beidz samērā agri pavasarī un, ilgi nevilcinoties, dodas meklēt barību.
Košais bišu skudrulītis
Vēl kāda Latvijā bieži ieraugāma un arī populāra skudrulīšu suga ir bišu skudrulītis Trichodes apiarius, kurš savu nosaukumu ieguvis tāpēc, ka viņa kāpuri dzīvo un attīstās bišveidīgo kukaiņu ligzdās, kur, būdami plēsīgi, pārtiek no saimniekkukaiņu kāpuriem. Bišu skudrulīšu jaunā paaudze mēdz piemājot arī medus bišu stropos.
Pieaudzis bišu skudrulītis īpaši izceļas ar košumu – šīs vaboles segspārnus rotā sarkanas un metāliski tumšzilas šķērsjoslas. Visbiežāk pieaugušos bišu skudrulīšus var pamanīt, barojamies ar putekšņiem dažādu augu ziedos vai sildāmies saulītē kaut kur pļavās, mežmalās, arī izcirtumos, ceļmalās un citās vietās.
