Lieta ierosināta pēc patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējas pieteikuma. Pieteikuma iesniedzēja ir uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāja, un no meitasuzņēmumiem tā saņem dividendes, kuras tā izmaksā mātesuzņēmumam. Pieteikuma iesniedzējas ieskatā apstrīdētās normas liedz ņemt vērā tās individuālo situāciju – neizmaksātās caurplūstošās dividendes vairāku gadu garumā, kuras iepriekšējos gados daļēji izmantotas zaudējumu segšanai, un kuru summa jāatgūst ar savas saimnieciskās darbības peļņu. Tādējādi tiekot pieļauta situācija, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis peļņai vispirms tiek uzlikts meitasuzņēmumam, un pēc tam – mātesuzņēmumam. Tas esot pretrunā ar Eiropas Savienības tiesībās nostiprināto nodokļa dubultās uzlikšanas aizliegumu un aizskarot pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu.
Satversmes tiesa atzina, ka tiesvedība ir izbeidzama, jo daļā prasījums ir izspriests ar Satversmes tiesas 2025. gada 28. marta spriedumu lietā Nr. 2024-04-01, bet daļā par uzņēmumu ienākuma nodokļa dubultās uzlikšanas aizliegumu apstrīdētās normas neaizskar pieteikuma iesniedzējas tiesības uz īpašumu.
Satversmes tiesa secināja, ka, aprēķinot uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu, nav paredzēts ņemt vērā finanšu datus vai citu informāciju par iepriekšējiem taksācijas gadiem. Nodokļa piemaksas bāze var veidoties tikai par tādu peļņu, kas gūta paša patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja saimnieciskās darbības rezultātā. Arī tad, ja zaudējumu segšanai izmantotās caurplūstošās dividendes jāatgūst ar peļņu no savas saimnieciskās darbības, tā ir pieteikuma iesniedzējas pašas gūta peļņa tajā gadā, kad tā veidojusies. Līdz ar to nav pamatoti pieņemt, ka tās saimnieciskajā darbībā gūtā peļņa faktiski būtu uzskatāma par caurplūstošajām dividendēm, par kurām nav maksājama nodokļa piemaksa.
Satversmes tiesa arī vērtēja, vai apstrīdētās normas pieļauj situāciju, ka pieteikuma iesniedzējas uzkrātās caurplūstošās dividendes tiek netieši apliktas ar uzņēmumu ienākuma nodokli. Lēmumā atzīts: tas, ka sadalāmā peļņa pilnībā vai daļēji sastāv no uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm, pats par sevi nenozīmē, ka pieteikuma iesniedzējai tiktu radīts lielāks nodokļu slogs. Ar nodokļa piemaksas regulējumu mijiedarbībā ar Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 6. panta pirmo un otro daļu ir nodrošināts, ka caurplūstošās dividendes netiek apliktas ar nodokli ne to saņemšanas brīdī, kad tiek aprēķināta nodokļa piemaksa, ne brīdī, kad tās, sadalot peļņu, tiek izmaksātas tālāk un tiek aprēķināts uzņēmumu ienākuma nodoklis.
Satversmes tiesa konstatēja, ka var veidoties situācijas, ka nodokļa piemaksas apmērs pārsniedz maksājamā nodokļa apmēru. Tomēr tiesa nepiekrita pieteikuma iesniedzējai, ka tā būs spiesta no uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzes izslēgt uzkrātās caurplūstošās dividendes, lai veidotos maksājamais nodoklis, ko var samazināt par samaksāto nodokļa piemaksu. Likumdevējs paredzējis, ka uzņēmumu ienākuma nodoklī var ieskaitīt nodokļa piemaksu. Turklāt neieskaitīto nodokļa piemaksas daļu var pārnest uz nākamajiem taksācijas gadiem, kas nav ierobežots laikā.
Tiesa norādīja, ka gan peļņas gūšana, gan zaudējumu rašanās un to segšanas kārtība ir atkarīga no komersanta saimnieciskās darbības un stratēģiskajām izvēlēm. Arī tas, ka pieteikuma iesniedzējai iepriekšējos gados bijuši zaudējumi un tie segti ar uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm ir bijis tieši saistīts ar pieteikuma iesniedzējas lēmumiem. Tādējādi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējs, kas nevar nekavējoties samazināt ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu, var izvēlēties šīs tiesības īstenot vēlāk, nākamajos taksācijas gados, vai veikt citas darbības, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu sev iespēju šīs tiesības izmantot konkrētajā gadā. Minētās darbības var ietvert dažādas stratēģiskas izvēles attiecībā uz peļņu un tās sadali.
Satversmes tiesa secināja, ka ar apstrīdētajām normām ir novērsta uzņēmumu ienākuma nodokļa dubulta uzlikšana uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm. Nedz no apstrīdēto normu teksta, nedz arī no likumdevēja nolūka neizriet, ka apstrīdētās normas uzliktu pieteikuma iesniedzējai lielāku nodokļu slogu, nekā tad, ja uzkrātās caurplūstošās dividendes būtu izslēgtas no nodokļa bāzes. Tas, ka atsevišķos gadījumos patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem pašu veiktās saimnieciskās darbības vai dividenžu izmaksas politikas dēļ var būt nepieciešams ilgāks laiks, lai tie varētu izmantot tiesības samazināt ar uzņēmumu ienākuma nodokli apliekamo objektu par iepriekš samaksāto nodokļa piemaksu, pats par sevi nenozīmē, ka uzkrātās caurplūstošās dividendes ar uzņēmumu ienākuma nodokli tiek apliktas dubultā. Tiesa atzina, ka pieteikuma iesniedzēja netiek aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli ne tieši, ne netieši attiecībā uz uzkrātajām caurplūstošajām dividendēm.
Tādējādi apstrīdētās normas nerada pieteikuma iesniedzējai Satversmes 105. panta pirmajā un trešajā teikumā ietverto tiesību uz īpašumu aizskārumu.
