Šobrīd starp Veselības ministriju un SIA “Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācija” ir spēkā esošs tiesas spriedums. Saskaņā ar likuma “Par tiesu varu” 16. pantu spriedums, kas stājies likumīgā spēkā, ir izpildāms, tam likuma spēks, visiem, tostarp arī Ministru kabinetam un Saeimai, tas ir obligāts un pret to jāizturas ar tādu pašu cieņu kā pret likumu. Pēc tiesas sprieduma spēkā stāšanās, Veselības ministrija ar dažādiem līdzekļiem ir kavējusi sprieduma izpildi, ignorējot, ka prettiesiska rīcība tiesiskā valstī nedrīkst radīt tiesiskas sekas. Ja spriedumu nepilda jebkurš cits subjekts, tad par to draud kriminālatbildība. Savukārt, ja to nepilda valsts pārvaldes iestādes, tas ir pretrunā ar Satversmes preambulā noteikto, ka Latvija ir tiesiska valsts.
SIA “Rīgas psihoneiroloģisko slimnieku rehabilitācija” (turpmāk arī – Uzņēmums) tam piederošajā ēkā Tvaika ielā 2 jau vairāk kā 18 gadus sniedz un atbalsta sociālās palīdzības pakalpojumus. Uzņēmuma valdes loceklis Norberts Snarskis skaidro: “Uzņēmumam saskaņā ar Latvijas Republikas normatīvo regulējumu bija neatņemamas tiesības uz ēkai piekritīgās zemes privatizāciju. Tomēr Veselības ministrija jau vairāk nekā 20 gadus ar dažādām metodēm kavēja šo procesu, līdz 2017. gadā Uzņēmums vērsās tiesā. Izejot cauri visām instancēm, tiesu vara nepārprotami atzina, ka Uzņēmuma prasība ir pamatota un Veselības ministrija, kavējot Uzņēmuma likumīgo tiesību realizāciju, ir rīkojusies prettiesiski un tai nekavējoties ir jānodrošina likumos un spriedumā noteikto Uzņēmuma likumīgo tiesību realizācija. Tomēr Veselības ministrija izvēlējās ar dažādām metodēm novilcināt sprieduma izpildi, tostarp vēršoties Administratīvajā tiesā pret Rīgas pašvaldību par zemes ierīcības tehniskiem jautājumiem, un, lai gan arī Administratīvā tiesa nepārprotami atzina, ka Veselības ministrijas rīcība ir pretrunā Latvijas Republikas likumiem, tas neatturēja Veselības ministriju no ieceres panākt savu ar citām metodēm, proti, apiet spēkā esošu spriedumu, izmantojot politisko ietekmi valdībā un parlamentā, izstrādājot un virzot apstiprināšanai likumprojektu par ēkas atsavināšanu pirms likumīgā spēkā esoša sprieduma izpildes, tādā veidā ar politisko varu izslēdzot sprieduma izpildi. Ministru kabineta sēdē valdība tika informēta par spēkā esoša sprieduma esamību, tomēr ne Ministru prezidentei, ne tieslietu ministrei tas nelika pārskatīt sagatavoto likumprojektu, un tas nonāca Saeimas Juridiskajā komisijā, kur sākotnēji tika atzīts par vāji sagatavotu ar sadomātu pamatojumu. Un kā tāds bija nosūtāms atpakaļ uz Ministru kabinetu. Tomēr tas nenotika, un pēc Veselības ministrijas amatpersonu vairāku nedēļu kopdarba ar Saeimas Juridisko komisiju, likumprojekts tika pārveidots līdz tādam līmenim, ko Juridiskās komisijas priekšsēdētāja ieskatā var virzīt uz Saeimas plenārsēdi. Šajā gadījumā visvairāk pārsteidza Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja attieksme, kurš katrā Juridiskās komisijas sēdē, kurā tika skatīts likumprojekts, atkārtoja, ka viņu neinteresē ne tiesas spriedumi, ne likumprojekta atbilstība Satversmes Preambulā ietvertajam tiesiskas valsts principam, ne likumprojekta atbilstība Satversmes 92. pantā noteiktajām pamattiesībām aizstāvēt savas likumiskās intereses taisnīgā tiesā (ja spriedums netiek izpildīts, tad vēršanās tiesā zaudē jēgu), ne Satversmes 105. pantā noteiktajām tiesībām uz taisnīgu atlīdzību gadījumā, ja īpašums tik tiešām ir nepieciešams sabiedrības vajadzībām. Viņu interesējot tikai jautājums, vai sabiedrības vajadzība atņemt uzņēmumam īpašumu (šobrīd citādi to nevar nosaukt) ir tehniski, ievērojot formālu precedūru, pamatota vai nē. Juridiskās komisijas nosaukums ir cēlies no latīņu vārda “iustitia”, kas tulkojumā nozīmē “taisnīgums”. Juridiskā komisija nedrīkst nolaisties tikai līdz līmenim – vajag vai nevajag kādai iestādei vienu vai otru īpašumu. Juridiskās komisijas uzdevums ir vispirms nodrošināt taisnīgumu un tiesiskumu, nodrošināt, lai neviens likumprojekts, kas ierobežo spēkā esoša tiesas sprieduma izpildi, lai neviens likumprojekts, kas ir pretrunā Satversmē noteiktajām pamattiesībām nevarētu tikt virzīts uz apstiprināšanu plenārsēdē.
Tomēr tā vietā, lai izpildītu spēkā esošu tiesas spriedumu un, ja nepieciešams, pēc tam lemtu par iespējamu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, Veselības ministrija un Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, iesaistot savus partijas biedrus un citus komisijā esošos koalīcijas deputātus, turpina ar savā rīcībā no nodokļu maksātāju līdzekļiem apmaksāto juridisko mašinēriju mēģinājumu ar politiskiem līdzekļiem apiet tiesas sprieduma izpildi. Tas ir pretrunā Satversmes preambulā noteiktajam tiesiskas valsts principam, pretrunā ar Satversmes 92. pantā noteiktajām pamattiesībām aizstāvēt savas likumiskās intereses taisnīgā tiesā un pretrunā Satversmes 105. pantā noteiktajām pamattiesībām uz īpašumu.
Pat ja Veselības ministrijai kopā ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju izdosies panākt likumprojekta pieņemšanu, tas no Uzņēmuma puses tiks pārsūdzēts tiesā. Tomēr man ir jautājums, kāda atbildība tiks piemērota valsts apmaksātajai amatpersonu armijai, kas aizvien biežāk no dažādu līmeņu valsts pārvaldes amatpersonu puses tiek izmantota pret vienkāršajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem. Ja tik augsta līmeņa valsts pārvaldes amatpersonas savu ērtību vārdā var klaji prettiesiski pārkāpt tiesiskas valsts pamatprincipus, tad neizbēgami rodas jautājums, cik lielas cerības uz godīgu risinājumu zemāka līmeņa lietās. Cik ļoti Latvijas iedzīvotāji var paļauties uz aizsardzību pret pārvaldes amatpersonu tiesisko nihilismu un patvaļu. Atliek atcerēties Eleonoras Ļaksas, Birutas Dailas Vaitenieces un citas līdzīgas lietas, kurās klaji tika ignorētas cilvēku pamattiesības, bet neviena amatpersona tā arī netika saukta pie atbildības. Lai Latvija tiešām atbilstu tiesiskas valsts principiem, ir pienācis laiks katrai valsts un pašvaldību amatpersonai atbildēt par rīcību, kas ir pretrunā likuma garam, ne tikai “politiski” vai disciplināri, bet arī ar savām personīgajām finansēm, bet, spēkā esoša tiesas nolēmuma ignorances gadījumā arī atbilstīgi krimināllikuma nosacījumiem.”
Neraugoties uz Veselības ministrijas un Saeimas Juridiskās komisijas līdz šim veiktajām prettiesiskajām darbībām, Uzņēmums joprojām uzskata, ka Latvija ir tikusi veidota kā demokrātiska un tiesiska valsts, kurā likumdevējam un izpildvarai pirmajiem jārāda piemērs normatīvo aktu un tiesas nolēmumu izpildē. Tikai tad to var prasīt no sabiedrības, tāpēc uzskata, ka valsts augstākās amatpersonas un tiesu varas pārstāvji sniegs savu redzējumu par Veselības ministrijas rīcību, kā arī Saeimas Juridiskās komisijas balsojuma tiesiskumu.
