Sarunu vadīja Augstākās tiesas senatore, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Sanita Osipova. Sarunā piedalījās Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Klāvs Sedlenieks, latviešu rakstniece Inga Ābele, Rīgas Mihaila Čehova teātra aktieris Maksims Busels. Noslēgumā sarunas kopsavilkumu veidoja Eiropas Savienības Tiesas tiesnese, Rīgas Juridiskās augstskolas profesore Ineta Ziemele.
Diskusijas ietvaros Satversmes tiesas priekšsēdētāja Irēna Kucina uzsvēra, ka gan atsevišķa indivīda, gan sabiedrības, gan valsts jēgpilna rīcība ir iespējama tikai tad, ja tā ir balstīta uz patiesību. Tomēr bieži saskaramies ar pašapmānu attiecībā uz mūsu vēsturi un procesiem sabiedrībā. Šis pašapmāns ir īslaicīgs mierinājums, taču ilgtermiņā tas rada dziļas negatīvas sekas. Demokrātija nav morāli neitrāla, tā balstās uz noteiktām vērtībām un taisnīguma priekšrakstiem. Ja patiesība netiek noskaidrota un tai netiek dots novērtējums atbilstoši mūsdienu Latvijas vērtību sistēmai, tad nodarītās netaisnības turpina vismaz zemapziņas līmenī kropļot mūsu skatu uz pasauli un ietekmē cilvēku rīcību.
Diskusijas centrālie jautājumi bija par to, vai vēsturiskās patiesības nenoskaidrošana vai tikai daļēja noskaidrošana Latvijā ļauj izskaidrot grūtības, ar kurām saskaramies mūsu demokrātiskas tiesiskas valsts pārvaldībā? Vai mēs vēlamies noskaidrot vēsturisko patiesību? Vai mēs varam iedomāties veidus un formas, kuros esam gatavi noskaidrot patiesību? Ja pieņemam, ka katram varētu būt sava atbilde uz jautājumu “kāpēc to vajag”, tad kāda ir šī atbilde?
