Prasītājs bija cietušais krimināllietā, kurā atbildētājs tika notiesāts par vieglu miesas bojājumu tīšu nodarīšanu. Pēc kriminālprocesa noslēgšanās cietušais civilprocesuālajā kārtībā cēla tiesā prasību pret notiesāto, lūdzot piedzīt zaudējumu atlīdzību – izdevumus, kas viņam radušies par advokāta sniegto palīdzību krimināllietā.
Spriedumā Senāts norādīja, ka prasītājam ir jāpierāda zaudējumu apmērs, kā arī cēloņsakarība starp zaudējumu apmēru un noziedzīgo nodarījumu, kurā viņš cietis. Cietušajam ir tiesības tikai uz tādu advokāta izdevumu atlīdzināšanu, kas radušies par darbībām, kuras, izvērtējot kriminālprocesu, tostarp no juridiskās sarežģītības un apjoma skatpunkta, ir atzīstamas par nepieciešamām cietušā tiesību īstenošanai konkrētā krimināllietā. Tiesai ir pienākums sniegt vērtējumu tam, vai procesuālā darbība kriminālprocesā bija pamatota un lietderīga cietušā tiesību īstenošanai. Tikai tad, ja procesuālās darbības veikšana atbilda pamatotības un lietderīguma kritērijam, šai sakarā radušies izdevumi ir atzīstami par tādiem, kas ir cēloniskā sakarā ar izdarīto noziedzīgo nodarījumu, un to atlīdzināšanas pienākums uzliekams atbildētājam.
Pirms kasācijas sūdzības izskatīšanas Senāta departamentu priekšsēdētāju sēdē tika izlemts jautājums, vai prasības pieteikums ir pakļauts izskatīšanai Civilprocesa likumā noteiktajā prasības kārtībā. Senāta departamentu priekšsēdētāju lēmumā tika atzīts, ka prasīto izdevumu piedziņa iespējama arī civilprocesuālajā kārtībā. Zaudējumu piedziņa Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā ir vispārējā kārtība, kura piemērojama tajos gadījumos, kad personai nav citu iespēju savu tiesību aizsardzībai, tostarp gadījumā, kad kriminālprocesuālā regulējuma ietvarā nav iespējams kompensēt cietušā izdevumus.
Blakus lēmumā Senāts secināja, ka procesuālā kārtība, kas rada nepieciešamību pēc papildu tiesvedības cietušā izdevumu atlīdzināšanai, ir neefektīva un neatbilst procesuālās ekonomijas principam. Tā neatbilst ne valsts, ne cietušā, ne notiesātā interesēm un apgrūtina jautājuma pareizu izspriešanu, jo tieši tiesai, kura izskata krimināllietu pēc būtības, ir visa nepieciešamā informācija jautājuma pareizai izspriešanai. Līdztekus citiem būtiskiem apsvērumiem tika norādīts, ka jaunas tiesvedības uzsākšana pret vainīgo cietušajam var būt pārāk apgrūtināta gan laika un naudas resursu patēriņa ziņā, gan arī morāli. Tas ir jo īpaši nepieļaujami vardarbīgu noziedzīgo nodarījumu gadījumos.
Senāta spriedums lietā Nr.SKC-6/2024 (C69373520)
