Arvien vairāk putnu
Vairāku sugu gājputni šogad Latvijā sāka atgriezties ātrāk nekā ierasts, jo, ziemai priekšlaikus atkāpjoties, strauji pieauga no sniega un ledus brīvu teritoriju platība, kas spalvainajiem migrantiem ir būtisks atbalsts. Vienas putnu sugas pārstāvji pavasarī nekad neierodas vienlaikus. Lielākā skaitā pie mums vispirms allaž konstatējami tie putni, kuri ziemo tepat Eiropā.
Jau februārī Latvijā varēja novērot lauku cīruļus, ķīvītes, slokas, dzērves, meža baložus un vēl citus lidoņus. Sākoties martam, manāmi tapa vārnu ceļojumi: pie mums ziemojošās svešinieces devās prom uz aukstākām vietām, mūsējās lidoja šurp no ziemotuvēm Vācijā. Arī citu sugu “gājputnu maisam” gals arvien plašāk vērās vaļā. Ap mēneša vidu Latvijas debesis ik dienu sāka piepildīt tūkstošiem dažādu migrantu – vairāk vai mazāk stabili “apsildīt knābjus” pie mums paguvuši vairāku sugu mežstrazdi, cīruļi, stērstes, mājas strazds, lauku balodis, sarkanrīklīte, peļkājīte, žubīte, baltā cielava, lielais dumpis, baltais un stārķis, zivju gārnis un vēl daudzi citi.
Līdz ar migrējošiem mazputniņiem pārvietojas arī zvirbuļvanagi, paņemot sev maltītei ceļa grūtību novārdzinātos. Bet, lūkojoties pēc peļveidīgajiem grauzējiem, virs klajumiem daudzviet redzami klijāni.
Kā ik pavasari, novērojami dažādi ūdensputni, tostarp vairāku sugu zosis, visbiežāk sējas zosis, baltpieres zosis, Kanādas zosis un meža zosis, kas dodas uz savām ligzdošanas vietām ziemeļu apgabalos. Var novērot arī tārtiņveidīgo putnu sugu un visu mūsu gulbju sugu atgriešanos un caurceļošanu. Kurzemes ūdenstilpes pilnas ar ziemeļu gulbju pāriem. Vietām var pamanīt kādu mazo gulbi. Piemērotās vietās netrūkst paugurknābja gulbju. Ik dienu visur pieaug dažādu sugu pīļu un kaiju daudzums.
Ir gājputnu sugas, kas veic lidojumus tikai gaišajā diennakts laikā, ir sugas – nakts migranti un ir atsevišķas sugas, kuru pārstāvji migrē gan dienā, gan naktī. Vairākums gājputnu ceļo baros, citi – vienatnē.
Putnu “kāzu” balsis
Mežā labi dzirdamas vairāku sugu zīlītes un dzilnīši. Saklausāmi arī daudzu citu sugu putnu saucieni. Šur tur iebungojās kāds dzenis vai dzilna.
Daļa putnu, kas grasās vairoties Latvijā, jau izraudzījušies ligzdošanas teritorijas. Vienlaikus bieži novērojami šo sugu gājputnu caurceļotāji. Arī tad, kad ne vienas vien sugas lidoņi pavasaros pie mums sākuši vairošanās sezonu, Latvijai joprojām turpina caurceļot tālāk ziemeļos ligzdojošie viņu sugas pārstāvji.
Pateicoties atlidojušajiem un caurlidojošiem gājputniem, martā mūsu fauna top uzkrītoši putnu bagātāka, tomēr vislielākais šo dzīvnieku skaita un sugu daudzveidības pieaugums būs vērojams aprīlī.
Nometniekiem – putniem, kuri uz siltajām zemēm nelido, – salīdzinoši agri vērojams riesta noskaņojums. Pie agrākajiem ligzdotājiem pieder riekstroži un kraukļi. Dējamlaiks agri sākas arī jūras ērgļiem. Ilgi nevilcinās arī dažādu sugu naktsputni – martā jau ligzdo vai sāk ligzdot meža pūces, bikšainie apogi, urālpūces un ūpji.
Laicīgi pie pastāvīgiem riestiem pavasaros pulcējas medņu vecie tēviņi. Neliela daļa no viņiem jau februāra beigās aizņēma savas riesta teritorijas un deva startu atbilstošai uzvedībai. Jāpiebilst, ka martā grupveida riesta dejošanas un rubināšanas periodu iesāk arī medņu radinieku rubeņu gaiļi. Marta nogale – laiks, kad eglājos var sadzirdēt ieskanamies mežirbju tēviņu svilpienus.
Laiks līdz mazuļiem
Pašlaik jau beidzies vilku riests un lūšu kaislību laiks. Līdzīgi var teikt par lapsu riesta periodu, kas arī sākās februārī, kulmināciju sasniedza marta sākumā un nu jau drīz rims. Turklāt daļai pelēko zaķu mātītēm marta beigās, aprīļa sākumā jau dzimst pirmie mazuļi, kamēr baltajiem zaķiem tikai sākas vairošanās periods.
Vairošanās periods martā top aktuāls arī vāverēm. Savukārt vāveru ienaidniecēm – meža caunām – februāra nogalē un marta sākumā rit tā saucamais māņu riests. Īstais riests caunām notika jau pagājušajā vasarā, taču apaugļotās olšūnas mātīšu organismā neattīstījās līdz pat ziemas beigām. Ik gadu, kad olšūnas atsāk attīstību, caunas uzvedas līdzīgi kā īstā riesta laikā – to sauc par māņu riestu.
Starp citu, marts – mēnesis, kurā kāda sieviešu dzimuma meža cūka retumis jau pamanās kļūt par sivēnmāti. Vairākums grūsno cūku parasti gan apbērnojas tikai aprīlī vai pat vēl vēlāk – maijā.
Pēc ziemas miega
Jenotsuņu pāri ziemo kopā. To ziemas guļas periods beidzas marta sākumā. Pavisam neilgi pēc atmigšanas, notiek kopulācija. Pēc tam, daudz nevilcinoties, jenotsuņi traušas ārā no savām ziemas migām, lai steigtu atjaunot aukstajā sezonā iztērētās organisma rezerves.
Savukārt āpši šogad pameta ziemas migas jau februāra siltajā nogalē. Tēviņi, kuri ziemoja vienatnē, atgriezās pie savām pastāvīgajām dzīvesbiedrēm. Šajā laikā tiek savestas kārtībā viņu alu sistēmas. Malu malās āpši atstāj savas miņas un zemes virskārtas izkārpījumus, meklējot barību un ierīkojot “tualetes” robežbedrītes.
Tomēr ne visi dzīvnieki jau modušies. “Dziļā” ziemas miega gulētāji – eži un susuri – vēl arvien ir ziemas guļā.
Kurš met ragus un kurš audzē jaunus
Staltbriežu tēviņiem ragu mešanas periods martā rit pilnā sparā, tas turpināsies arī nākammēnes. Aļņu buļļiem, kas visu ziemu nostaigāja bezragaini, tieši martā sākas jauno ragu attīstīšanās periods. Bet stirnu āžiem jau izauguši lieli jaunie ragi, tiesa, tie vēl nav pilnīgi izveidojušies, ir segti ar pūkainu ādu.
Martā vēl salīdzinoši maz var novērot sauszemes bezmugurkaulniekus. Ir ganību ērces, ir arī zirnekļi un daži kukaiņi, piemēram, skudras, divspārņi, vaboles, pat kukaiņu kāpuri. Retumis kaut kur var arī ieraudzīt mitrenes un daudzkājus. Modušies arī daži no abiniekiem, galvenokārt, parastās vardes un tritoni. Rāpuļi gan savas ziemotuves nesteidzas pamest.
Kad zemi nesedz sniegs, meža zemsedzē dominē zaļie toņi. Tos, kamēr vēl nav sazēluši lakstaugi, kosas un papardes, galvenokārt, nodrošina mūžzaļās sūnas, vietām arī staipekņi. Meža zemsedzes zaļumu šogad ļoti agri ar sarkaniem pleķīšiem sāka izraibināt pirmo pavasara sēņu – austrijas agreņu – augļķermeņi.
