Izskatāmajā lietā, kad atbildētājs nebija laikus nodevis ūdens patēriņa rādījumus, ūdens patēriņš tika aprēķināts saskaņā ar Noteikumu Nr. 1013 19.1 punkta 1. apakšpunktu (redakcijā, kas bija spēkā laikā no 2013. gada 1. oktobra līdz 2019. gada 21. novembrim), proti, dzīvokļa īpašniekam tika uzlikts pienākums samaksāt visas mājas neuzskaitītā ūdens starpību no saviem personīgajiem līdzekļiem.
Senāta ieskatā minētais regulējums nesamērīgi ierobežo personas tiesības, kuras aizsargā Satversmes 105. pants.
Šādā situācijā ūdens patēriņa starpībā tiek ieskaitīts ne tikai konkrētās personas neuzskaitītais, bet arī citu apstākļu dēļ radītais ūdens patēriņš, piemēram, avārijā, remontā un koplietošanas vajadzībām nopludinātais ūdens daudzums, turklāt netiek ņemtas vērā maksimālās ūdens patēriņa normas.
Noteikumu Nr. 1013 19.1 punkta 1. apakšpunkts 2019. gada 22. novembrī ir zaudējis spēku, tomēr strīdos, kur parāds aprēķināts par laika posmu līdz 2019. gada 22. novembrim, tas joprojām tiek piemērots. Nolūkā aizsargāt atbildētāja un citu lietu, kas atrodas dažādās iztiesāšanas stadijās, dalībnieku pamattiesības, nepieciešams lemt par apstrīdētās normas atzīšanu par spēkā neesošu no tās izdošanas brīža – 2013. gada 1. oktobra.
Senāta lēmums. Lieta Nr. SKC-266/2023 (C71257421)
