Senāts arī atzina par pamatotu apgabaltiesas noteikto pienākumu Ministru kabinetam vest kolektīvās sarunas ar biedrību „Latvijas Ģimenes ārstu asociācija”, kas pielīdzināma arodbiedrībai ģimenes ārstu tiesību pārstāvībai.
Ar pieteikumu administratīvajā tiesā bija vērsušies līdzpieteicēji – četri ģimenes ārsti un ģimenes ārstu asociācija, lūdzot atzīt, ka ģimenes ārsti, kas ir asociācijas biedri un sniedz primārās veselības aprūpes pakalpojumus saskaņā ar publisko tiesību līgumu, kas noslēgts starp Nacionālo veselības dienestu un ārstniecības iestādi, ir strādājošie Satversmes 108.panta izpratnē. Līdzpieteicēji lūdza arī noteikt Ministru kabinetam pienākumu vest kolektīvās sarunas ar ģimenes ārstu asociāciju, lai nodrošinātu līdzpieteicēju tiesības uz koplīguma noslēgšanu. Administratīvā rajona tiesa apmierināja pieteikumu, tāpat arī Administratīvā apgabaltiesa.
Ministru kabinets iesniedza kasācijas sūdzību par apgabaltiesas spriedumu, uzskatot, ka apgabaltiesa nepamatoti secinājusi, ka asociācija var būt ģimenes ārstu pārstāvis kolektīvajās sarunās un koplīguma noslēgšanā.
Senāts, pirmkārt, vērtēja, vai ģimenes ārsti ir atzīstami par strādājošajiem Satversmes 108.panta izpratnē, proti, vai viņi ir atkarīgi no Ministru kabineta kā darba devēja.
Senāts norādīja, ka Satversmē lietoto jēdzienu saturs vienmēr noskaidrojams pēc to jēgas un mērķa. Līdz ar to nevar būt pamatots ieskats, ka Satversmes 108.panta garantijas attiecas tikai uz personām, kuras nodarbinātas darba tiesisko attiecību ietvaros uz darba līguma pamata, bet ģimenes ārsti attiecībās ar valsti būtu atstājami ārpus Satversmes 108.panta tvēruma. Ģimenes ārstu tiesiskā statusa organizācija attiecībās ar valsti, viņu tiesību un pienākumu apjoms nerada šaubas par to, ka ģimenes ārsti atzīstami par strādājošajiem Satversmes 108.panta kontekstā.
Otrkārt, Senāts izvērtēja lietas dalībnieku atšķirīgos viedokļus par to, kam ģimenes ārstu interesēs ir tiesības piedalīties kolektīvajās sarunās ar Ministru kabinetu.
Senāts konstatēja, ka apgabaltiesa nav pilnvērtīgi izvērtējusi ģimenes ārstu asociācijas kā strādājošo pilnvarotas pārstāves tiesības piedalīties kolektīvajās sarunās, taču tas nav ietekmējis lietas iznākumu pēc būtības, jo asociācija ir pareizi pielīdzināta arodbiedrībai, lai nodrošinātu ģimenes ārstu tiesības uz brīvām kolektīvajām sarunām. Līdz ar to ir pamatoti noteikts arī Ministru kabineta pienākums vest kolektīvās sarunas ar ģimenes ārstu asociāciju.
Treškārt, Senāts skatīja jautājumu par tiesību uz kolektīvajām sarunām saturu, tostarp to kopsakaru ar citiem interešu aizsardzības līdzekļiem un potenciālo ietekmi uz tiesisko sistēmu kopumā.
Ministru kabinets kasācijas sūdzībā norādījis, ka pārsūdzētais spriedums apdraud valsts būtību, radot nesamērīgu slogu valsts budžetam vai plašu tiesvedību risku, un šajā strīdā ģimenes ārstu asociācijai bija jāizmanto savas iespējas iesaistīties politikas veidošanas un likumdošanas procesos. Senāts norādīja, ka darba devējam arī publiskajā sektorā nav pienākuma kolektīvo sarunu laikā pakļauties pilnīgi visām nodarbināto prasībām, tāpēc nevar piekrist Ministru kabineta viedoklim, ka šis nodarbināto interešu aizstāvības instruments apdraud valsts būtību. Senāts arī uzsvēra, ka Satversmē paredzētās tiesības uz kolektīvajām sarunām nav jāsaprot kā a priori garantētas tiesības uz noteikta satura koplīguma noslēgšanu. Ministru kabinetam nav uzlikts pienākums noslēgt koplīgumu ar ģimenes ārstu asociāciju, bet gan paredzēts pienākums vest kolektīvās sarunas ar asociāciju, un šāds pienākums ir pamatots un tiesisks.
Lieta Nr. SKA-7/2025 (A420146920)
