Izskatāmajā lietā prasītājs cēla prasību tiesā par Rīgas valstspilsētas pašvaldības rīkojuma par atstādināšanu no darba atzīšanu par spēkā neesošu, jo ar rīkojumu nav ievērots Darba likuma 58. panta trešajā daļā norādītais maksimāli pieļaujamais termiņš darbinieka atstādināšanai.
Lietā risināmais jautājums bija saistīts ar likuma nepilnību novēršanā izmantojamo tiesību tālākveidošanas metodi.
Uz nepilnību, kuras novēršanā attiecīgā metode izmantojama, norādīts Senāta paplašinātā sastāva nolēmumā (sk. Senāta 2013. gada 23. janvāra sprieduma lietā Nr. SKC‑103/2013 (C39065310)), analizējot Darba likuma 58. panta piektās daļas tvērumu.
Senāts pārsūdzēto spriedumu atcēla tādēļ, ka tiesa attiecīgās metodes pielietošanas iespēju bija noliegusi, izdarot kļūdainus secinājumus par Senāta dotā tiesību normas tulkojuma attiecībā uz atstādināšanas termiņu izmantošanu konkrētajā lietā, kā arī vispār nevērtējot atbildētājas norādītos apstākļus (prasītāja ilgstoša atrašanās interešu konflikta situācijā un darbinieka fiktīva nodarbināšana).
Lieta Nr. SKC-134/2023; C30544621
