Izskatāmajā lietā VID Muitas pārvalde bija konstatējusi, ka Rīgas brīvostas brīvajā zonā novietotās un brīvās zonas uzskaitē ņemtās preces, kas ievestas ar jūras transportu konteineros, ir izvestas no brīvās zonas bez nākamās muitas procedūras piemērošanas un īpašā procedūra – uzglabāšana brīvajā zonā – nav pabeigta. Ņemot vērā minēto, dienesta Muitas pārvalde secināja, ka faktiski strīdus preces ir izņemtas no muitas uzraudzības, kā rezultātā pieteicējai SIA „Baltic Container Terminal” ir radies muitas parāds.
Lietā izšķirams jautājums, vai pieteicējai, izdodot preces pārvadātājam saskaņā ar iesniegtajām preču pavadzīmēm, uz kurām bija atzīme par muitas preču statusu – Savienības preces, muitas amatpersonas paraksts un muitas kontroles punkta zīmogs, bija tiesības paļauties uz to, ka precēm ir piemērota nākamā muitas procedūra – laišana brīvā apgrozībā, un vai secīgi arī bija tiesības pabeigt īpašo procedūru – preču glabāšanu brīvajā zonā.
Uzklausot lietas dalībniekus mutvārdu procesā tiesas sēdē, Senāts konstatēja, ka lietas dalībniekiem ir atšķirīgs viedoklis par piemērojamām tiesību normām, līdz ar to arī atšķirīgs skatījums uz pienākumu apjomu, kāds ir pieteicējai, lai noslēgtu īpašo procedūru – uzglabāšana brīvajā zonā. Senātam šaubas par preču statusu pārbaudes iespējamību un šīs pārbaudes efektivitāti rada pieteicējas norādītie apstākļi, ka tai kā preču uzglabātājai brīvajā zonā nebija piekļuves Elektroniskajai muitas datu apstrādes sistēmai (EMDAS). Tāpēc galvenā atsauces numura (MRN) numura iekļaušana preču pārvadājuma dokumentā nenodrošinātu pieteicējai iespēju pārliecināties, ka precēm ir piemērota atbilstoša muitas procedūra. Kā skaidro pieteicēja, muitas dienesta iedibinātā prakse, kad muitas amatpersona apstiprina preču statusa maiņu, tieši bija vērsta uz to grūtību novēršanu, kas privātpersonai var rasties, pārbaudot preču muitas statusu un atbilstošu dokumentu patiesumu.
Pieteicēja paskaidroja, ka arī pašreizējā muitas dienesta apstiprinātā kārtība ir tāda, ka konkrētā muitas dienesta amatpersona, pieslēdzoties pieteicējas elektroniskajai uzskaites sistēmai, maina preču muitas statusu, tādējādi arī pašreiz nodibinātā kārtība paredz, ka tieši muitas dienesta amatpersona ir tā, kas apstiprina preču muitas statusa maiņu, un pieteicēja, paļaujoties uz šo sniegto informāciju, arī pabeidz īpašo procedūru – uzglabāšanu brīvajā zonā. Tāpēc Senātam rodas šaubas par Valsts ieņēmumu dienesta prasības – uzrādīt pieteicējas kā preču uzglabātājas brīvajā zonā uzskaites sistēmā preču muitas statusa maiņas apliecināšanai muitas deklarācijas galveno atsauces numuru (MRN) – pamatotību un tiesiskumu.
Senāts apturēja tiesvedību lietā un uzdeva Eiropas Savienības Tiesai piecus prejudiciālu jautājumus par Eiropas Savienības tiesību normu interpretāciju. Tiesvedība lietā apturēta, līdz stāsies spēkā Eiropas Savienības Tiesas spriedums.
Lieta Nr. SKA-192/2023 (A420242519)
