Izskatāmajā lietā iestāde sākotnēji pieņēmusi divus lēmumus: pirmkārt, noteikts darbspēju zaudējums 60–79 % un otrā invaliditātes grupa ar invaliditātes cēloni „slimība”, otrkārt, atsevišķi noteikts darbspēju zaudējums nelaimes gadījumā darbā 20%. Līdz ar to lietā bija izšķirams strīds, vai ir nosakāms viens invaliditātes cēlonis – „nelaimes gadījums darbā” – situācijā, kad nelaimes gadījums darbā ir saasinājis veselības traucējumus, kas pastāvēja jau iepriekš un saistībā ar kuriem jau bija noteikta invaliditāte.
Senāts konstatēja, ka likums neparedz dalīt personu atsevišķās „invaliditātēs” situācijā, kad funkcionēšanas ierobežojam un darbspēju zaudējumam ir vairāk nekā viens cēlonis. Persona ir viena un tā pati, un tikai kopumā var novērtēt personas funkcionēšanas ierobežojuma pakāpi. Nedz loģiski, nedz no jebkādām tiesību normām nav iespējas secināt, ka cilvēkam varētu un vajadzētu noteikt divas vai vairāk invaliditātes. Funkcionēšanas ierobežojumi katram cilvēkam ir nosakāmi, novērtējot, ko viņš kopumā spēj darīt un kādas funkcionālās izpausmes un cik lielā mērā ir ierobežotas. Pretējā gadījumā varētu rasties situācija, ka, iztrūkstot kopējam funkcionēšanas ierobežojuma pakāpes novērtējumam, personai piešķiramais atbalsts nesasniegtu patiesajai ierobežojuma pakāpei atbilstošo. Tas būtu pretrunā Invaliditātes likuma 2.pantā identificētajam likuma mērķim – mazināt invaliditātes sekas personām ar invaliditāti. Proti, būtu jābūt atbilstībai starp personas invaliditātes pakāpi un personai sniedzamo atbalstu, un to var novērtēt tikai tad, ja personas funkcionēšanas ierobežojums tiek novērtēts kopumā tā patiesajā apjomā.
Invaliditātes likums paredz noteikt arī invaliditātes un darbspēju zaudējuma cēloni, un cēloņi var būt arī vairāk nekā viens. Cēloņa noteikšana ir būtiska, lai persona saņemtu tai piemērotu atbalstu, kā arī lai atbalsts tiktu sniegts no tā sociālās apdrošināšanas budžeta, kurā veiktas iemaksas par noteiktu sociālo risku. Senāts spriedumā secina, ka tiesiskais regulējums pat principu līmenī neparedz, kādā veidā komisijai būtu jānovērtē personai nosakāmā invaliditāte un/vai darbspēju zaudējuma apjoms kombinētas cēlonības gadījumā. Savukārt iestādes prakse pieņemt atsevišķus lēmumus, lai pēc iespējas nodrošinātu personai sniedzamā atbalsta saikni ar attiecīgu budžetu, un centieni savietot Ministru kabineta 2014.gada 23.decembra noteikumu Nr. 805 „Prognozējamas invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas un invaliditāti apliecinoša dokumenta izsniegšanas noteikumi” 5. un 6.pielikumā paredzētos atšķirīgos darbspēju zaudējuma apjoma noteikšanas kritērijus, var novest pie tā, ka invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloņu dalīšanas dēļ notiek atkāpšanās no invaliditātes jēdziena izpratnes, kāda tā ir Invaliditātes likuma 5.panta otrajā daļā, kā arī pretēji Invaliditātes likuma mērķim tiek samazināts personai sniedzamā atbalsta apjoms neatbilstoši patiesajai funkcionēšanas ierobežojuma pakāpei.
Senāts norāda, ka komisijai būtu jāvadās pēc Senāta paustās pieejas attiecībā uz cēlonības noteikšanu: nevienā gadījumā nevar palikt nenovērtēta personas kopējā funkcionēšanas ierobežojuma, darbspēju zaudējuma un invaliditātes pakāpe, turklāt secinājums par invaliditātes un/vai darbspēju zaudējuma cēloni vai cēloņiem jāizdara tā, lai konkrēto personu sasniegtu viņas situācijā visatbilstošākais atbalsts, kā arī lai pēc iespējas saglabātu saikni starp funkcionēšanas ierobežojuma cēloni un atbalsta avotu (atbilstošu budžetu). Tomēr, ievērojot nepieciešamību sniegt atbilstošu atbalstu personām ar invaliditāti, pirmais mērķis vienmēr būtu jāliek priekšplānā. Senāts norāda, ka būtu absurdi, ja sistēma, kura vērsta uz piemērotāka atbalsta piemeklēšanu, praksē šo atbalstu samazinātu tikai to praktisko grūtību dēļ, ko rada šie individualizēšanas centieni.
Senāts norāda – skatot lietu no jauna, apgabaltiesai jāizvērtē, vai pieteicējas darbspēju zaudējuma un invaliditātes novērtējums abos komisijas lēmumos un augstākas iestādes lēmumā par abiem šiem apstrīdētajiem lēmumiem ir pēc būtības atbilstošs Invaliditātes likuma mērķim.
Lieta Nr. SKA-261/2022 (A420225218)
