No lietas materiāliem izriet, ka apsūdzētie savstarpēji vienojās, lai ar viltu un ļaunprātīgi izmantojot uzticēšanos, iegūtu svešu mantu lielā apmērā. Viens no apsūdzētajiem, būdams akciju sabiedrības – atkritumu apsaimniekošanas uzņēmuma – padomes priekšsēdētājs, uzdeva šīs sabiedrības meitassabiedrībai noslēgt konsultāciju līgumu ar otra apsūdzētā uzņēmumu, taču reāli konsultācijas netika sniegtas.
Pirmās instances tiesa apsūdzētos attaisnoja, taču apelācijas instance viņus atzina par vainīgiem. Tiesa noteica arī mantisku sodu – uzņēmuma īpašniekam, kura labā izkrāpšana notika, jāsamaksā naudas sods 26 660 eiro apmērā.
Savā spriedumā Senāts secināja, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi – apsūdzēto rīcībā sastopamas visas noziedzīga nodarījuma, kas paredzēts Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā, pazīmes. Proti, abi apsūdzētie vienojās par finanšu līdzekļu izkrāpšanu savai vai cita personu mantiskajai labklājībai.
Tāpat Senāts konstatēja, ka kriminālprocesa laikā netika pieļauta tā novilcināšana. Ņemot vērā lietas apjomu, procesa dalībnieku attieksmi un cietušo interešu ievērošanu, process virzījies saprātīgos termiņos. Arī tas, ka tiesas sēdes vairākkārt tika atliktas pēc procesa dalībnieku lūguma, neliecina par novilcināšanu, jo tiesa katrā gadījumā noteica jaunus sēžu datumus iespējami īsā laikā. Turklāt lietas izskatīšanas laikā pirmās instances tiesā valstī bija izsludināta ārkārtējā situācija Covid-19 infekcijas dēļ, kas arī ietekmēja lietas virzību.
Lietas Nr.: SKK-23/2025 (16870000519).
