Izskatot lietu, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa un Rīgas apgabaltiesa apsūdzēto atzina par nevainīgu viņam celtajā apsūdzībā un attaisnoja. Senāts Rīgas apgabaltiesas attaisnojošo spriedumu atcēla un nodeva lietu jaunai izskatīšanai.
Izskatot lietu atkārtoti apelācijas kārtībā 2021.gada 19.aprīlī, Rīgas apgabaltiesa atzina apsūdzēto par vainīgu viņam celtajā apsūdzībā.
Izskatāmajā lietā atbilstoši izvirzītajai apsūdzībai apsūdzētais, būdams persona, kura ir atbildīga par transportlīdzekļa ekspluatāciju, pārkāpjot Ceļu satiksmes likuma 20.panta pirmo daļu un Rīgas domes 2012. gada 28. februāra Saistošo noteikumu Nr. 166 12.2.punktu, neesot 5 no 8 transportlīdzekļa atļaujai piedalīties ceļu satiksmē konkrētajā teritorijā un maršrutā, apzināti deva mutisku rīkojumu transportlīdzekļa vadītājam uzsākt autovilciena ekspluatāciju, kā rezultātā autovadītājs, vadot autovilcienu, kura ekspluatācija konkrētajā teritorijā un maršrutā nebija atļauta, notrieca mazgadīgo velosipēdistu, proti, izraisīja ceļu satiksmes negadījumu, kurā iestājās cietušā nāve.
Senāts, izskatot apsūdzētā aizstāvja un cietušo pārstāves kasācijas sūdzības atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums ir tiesisks un apsūdzētais pamatoti atzīts par vainīgu inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā un viņa darbības pareizi kvalificētas pēc Krimināllikuma 263.panta. Par izdarīto noziedzīgo nodarījumu apsūdzētājam noteikts tiesisks, pamatots un taisnīgs sods, ievērojot krimināllikuma 35.pantā noteikto soda mērķi un Krimināllikuma 46.pantā norādītos soda noteikšanas vispārīgos principus.
Senāts norāda, ka apelācijas instances tiesa pamatoti atzinusi, ka noziedzīgā nodarījuma objektīvā puse izpaudusies darbībā – apsūdzētais, dodot rīkojumu uzsākt izklaides braucienu ar autovilcienu, kuram nebija speciālās atļaujas piedalīties ceļu satiksmē un apstiprināta maršruta, pārkāpa transporta ekspluatācijas kustības drošību, kā rezultātā mazgadīgajam cietušajam tika nodarīti smagi miesas bojājumi, kas izraisīja viņa nāvi.
Tāpat Senāts atzīst, ka apelācijas instances tiesas spriedums, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, ir motivēts. Nosakot morālā kaitējuma atlīdzības apmēru, apelācijas instances tiesa ņēmusi vērā samērīguma principu, to, ka morālā kaitējuma kompensācija ir tikai viens no kompensācijas veidiem un neaizstāj cietušajiem nodarīto kaitējumu. Tiesa ņēmusi vērā arī to, ka apsūdzētā rīcība, pārkāpjot kustības drošību garantējošus citādus ekspluatācijas noteikumus, nebija tiešs cēlonis kaitīgajām sekām.
Lieta Nr. SKK-69/2022; 11520100614
