No apsūdzības izriet, ka apsūdzētajam piederēja komercsabiedrība, kuras vārdā viņš kā prokūrists bija noslēdzis līgumu ar Vācijas komercsabiedrību par preču piegādi. Lai gan apsūdzētais preces saņēma un daļu preču realizēja, par tām saņemot samaksu, viņš tikai daļēji apmaksāja pirmo piegādātāja iesniegto rēķinu un turpmāk neveica nekādus maksājumus.
Apsūdzētais atteicās veikt atlikušo rēķinu apmaksu, kā arī radīja šķēršļus piegādāto preču atgūšanai, pārvietodams tās uz citu sev piederošu komercsabiedrību. Kā norādīts apsūdzībā, apsūdzētais tādējādi piesavinājās preces un par to realizāciju iegūto naudu.
Rīgas pilsētas tiesa bija atzinusi apsūdzēto par vainīgu un sodījusi ar brīvības atņemšanu uz diviem gadiem un probācijas uzraudzību uz vienu gadu. Par spriedumu tika iesniegta aizstāvja apelācijas sūdzība, pēc kuras izskatīšanas Vidzemes apgabaltiesa samazināja apsūdzētajam noteikto brīvības atņemšanas sodu par četriem mēnešiem sakarā ar to, ka kriminālprocess ticis neattaisnoti novilcināts un tādā veidā pārkāptas apsūdzētā tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā.
Izskatījis aizstāvja iesniegto kasācijas sūdzību, Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa nav pietiekami izvērtējusi starp iesaistītajām personām noslēgtā civiltiesiskā darījuma būtību un kļūdaini nonākusi pie secinājuma, ka apsūdzētais piesavinājies svešu mantu Krimināllikuma izpratnē. Kā norāda Senāts, lai darbības atzītu par piesavināšanos, ir jākonstatē, ka piegādātās preces un nauda par šo preču realizāciju bija piegādātāja kā cietušās personas manta, ko apsūdzētais pretēji cietušā interesēm pievienojis savai mantai. Izvērtējis abu komercsabiedrību noslēgto piegādes līgumu, Senāts konstatēja, ka puses nav atsevišķi vienojušās ne par tiesību aktiem, kas reglamentē piegādes līgumu, ne īpašumtiesību pāreju. Tāpēc saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 17. jūnija Regulas (EK) Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I), 4. panta 1. punkta a) apakšpunktu konkrētajam līgumam piemērojami Vācijas tiesību akti. Tie paredz – ja puses nav vienojušās citādāk, īpašuma tiesības uz kustamu mantu vispārīgā gadījumā pāriet ar lietas nodošanas brīdi. Tā kā iesaistītās personas nebija vienojušās par īpašuma tiesību pārejas atlikšanu, preces to piegādes brīdī kļuva par apsūdzētajam piederošās komercsabiedrības īpašumu. Senāts atzina, ka apsūdzētā darbības nav noziedzīgas, jo viņš rīkojies ar savai komercsabiedrībai piederošu, nevis svešu mantu, līdz ar to strīds par neveiktajiem norēķiniem ir risināms civiltiesiskā ceļā.
Lieta SKK-20/2026 (11095042916).
